Nevajag speciāli gaidīt, – nu tikai būs! Interesanti, kā svinēt, lai būtu svētku sajūta? Nevajag saspringt, lai viss būtu, kā pienākas. Proti, domāt, – ja jau Lieldienas, tad noteikti jākrāso un jāēd olas. Nevajag speciāli gaidīt, – nu…
Vai arī obligāti jāšūpojas, lai vasarā odi nekostu. Visu to izdarīt un vilties, ja svētku noskaņojums tik un tā nerodas. Jo varbūt gribas tik lielu prieku, kas spētu kā daudzkrāsaina varavīksne uzšūpot augstu augstu pāri pelēkajai ikdienai. Tradīcijas ir labas, bet pašas par sevi tās nav laimes formula.
Vieglāk ir cilvēkiem, kuri tic Dievam. Viņiem jau ir atbilde, kāpēc Lieldienas ir svētki. Tad augšām cēlās Jēzus Kristus, un kristieši priecājas par mūžīgās dzīvības solījumu.
Taču ticība ir ļoti individuāla lieta. Ja citiem Lieldienas ir tikai kārtējās garās brīvdienas, tās nākas aizpildīt ar ko citu. Pēc Ziemassvētkiem vairākas paziņas sūrojās, ka svaram klāt nākuši lieki kilogrami, jo ģimenē neesot bijis, nekā cita, ko darīt, kā vien ēst. Turklāt apnicis gatavot maltītes, cits citam ģimenē jau krituši uz nerviem, un gribējies ātrāk doties uz darbu.
Atšķirībā no ziemas pirmās pavasara siltās dienas ir lielisks glābiņš no brīvdienu vienmuļības. Svētku sajūtu var meklēt dabā. Var pagalmā grābt pērnās lapas un saelpoties atkusušās zemes smaržu. Var vērot, kā debesis rotaļājās ar krāsām un mākoņu formām. Meklēt sniegpulkstenītes un vizbulītes. Aizbraukt skatīties, kā lielajās upēs iet pēdējie ledus gabali.
Nevajag speciāli gaidīt, – nu tikai būs, nu tik varēs svinēt! Gaidot ko lielu, cilvēks diemžēl nenovērtē tās sīkās, bet labās lietas, kas apkārt ir katru dienu. Arī mīļa cilvēka smaids vai izplaucis pumpurs ir vērts, lai par to priecātos.
