Par likuma izpildi.Par likuma izpildi.
Laiks 9.55. 2010.gada 31.marts. Valkas pilsētas centrs. Autostāvvieta pie veikala “Maxima”. Piebrauc policijas automašīna N.CG****. Stāvvietā pie veikala ir brīvas vietas, bet policijas automašīna apstājas pie krustojuma, kas ir ar likumu aizliegta apstāšanās vieta. Mani tas ieinteresēja.
Kas gan ir noticis, ka ierodas policija? It kā, paraugoties apkārt, viss ir kārtībā. Bet es kļūdījos – izrādās, ka viss nav kārtībā. Mūsu neapzinīgie pilsoņi vienā mierā pārkāpj likumu, šajā gadījumā, ceļu satiksmes noteikumus – ielas šķēršošana tam neparedzētā vietā. Pilsoņi skraida pa ielas braucamo daļu, tādējādi apdraudot savu un citu dzīvības.
Skrien kā uz ugunsgrēku, pa visu ielu, laukumu, ekonomējot sekundes un metrus, pavisam nedomājot par sekām. 20 metrus tālāk atrodas gājēju pāreja, bet nē – vajag taču riskēt. Ir jāveido avārijas situācija uz ielas. Bet šādā situācijā rīkojas atbraukušie policisti. Aiztur vienu pārkāpēju, tad otru. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka mūsu policija strādā kārtīgi, strādā, kā nu var. Visā visumā, malači.
Un nebūtu jau nekas, ja vien pēkšņi priekšā policijas automašīnai neapstātos pilsētas autobuss, lai izlaistu pasažierus – rupjākais ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums. Un ko šajā gadījumā dara policisti? Viņi šajā laikā sastāda pārkāpuma protokolu kādam jaunam cilvēkam ar dāmu. Lūk, šis jau mani ieintriģēja. Spriežat paši.
Stāv policijas automašīna, kurai metru priekšā apstājas autobuss, kura vadītājs rupji pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus un NEKAS NENOTIEK. KLUSUMS. No policijas automašīnas neviens neizkāpj. Policistiem pat tālu jāiet nebija – tikai metrs. Autobuss aizbrauca, bet es, ieinteresējies par policijas rīcību, izkāpu no sava auto un piegāju pie policistu automašīnas. Pieklauvēju pie loga. Atvērās durvis. Es sasveicinājos un apjautājos, ar ko nodarbojas kārtības ieviesēji.
– Sodām ceļu satiksmes noteikumu neievērotājus. – Bet te, pāris minūtes atpakaļ aizbrauca autobuss. Vai tas nepārkāpa satiksmes noteikumus? – Pārkāpa gan, taču mums nav desmit roku, – skanēja atbilde. Es, protams, saprotu, nav desmit roku, pat ne piecu. Būtu tad monstrs, ne policists. Un tad es atcerējos nesenu atgadījumu ar valsts galveno tiesnesi. Viņš bija novietojis savu personīgo automašīnu pie zīmes “Apstāšanās vieta”, “Apstāties aizliegts” un mierīgi aizgājis uz aptieku.
Sodījuši divus pilsoņus, policisti pēc minūtēm piecām pameta savu apstāšanās vietu pie veikala “Maxima”. Es, kā jau ziņkārīgs cilvēks, atcerējos labi to vietu, kur bija stāvējusi policistu automašīna. Izmērīju attālumu no tās vietas līdz krustojumam – izrādījās 3,5 metri.
Varbūt man arī nav taisnība, varbūt eksistē kādi īpaši noteikumi-likumi (baltajiem) cilvēkiem? Tas ir, tikai mums vienkāršajiem mirstīgajiem iela ir jāšķērso tam paredzētajās vietās? Tikai mums vienkāršajiem mirstīgajiem savas automašīnas ir jānovieto tikai tām paredzētajās vietās? Bet viņiem?
