Sniegpulkstenīši atgādināja – dzīve turpinās un katra diena būs arvien siltāka un saulaināka. Piektdien, atgriežoties no darba, pie pašas mājas sienas ieraudzīju pirmos pavasara vēstnešus – mazītiņus sniegpulkstenīšus. …
Pati izbrīnījos, pa kuru laiku tie izlīduši no slapjās un dubļainās zemes. Pēdējā laika notikumi man nav ļāvuši priecāties par pārmaiņām dabā, pārāk sāpīgs man bijis šis laiks, bet sniegpulkstenīši atgādināja – dzīve turpinās un katra diena būs arvien siltāka un saulaināka.
Domāju, ne tikai man, bet vairumam šajā ziemā bija par maz saules ne vien tiešā, bet arī pārnestā nozīmē. Bija vajadzīgs daudz garaspēka, lai pārlaistu šo bargo ziemu.
Toties pavasara atnākšana kaut mazliet dod cerības, jo viss nemālēsies tik drūmās krāsās. Aizbraucot uz laukiem, gaisā virmo tā īpašā sajūta, ka tūlīt tūlīt sāks smaržot zeme un viss notiksies.
Man dota tā laime darbā tikties un intervēt cilvēkus, no kuriem var mācīties ticību sev un saviem darbiem. Viņi pārsvarā dzīvo laukos, kuriem pavasaris ir ne vien cerību, bet arī lielo darbu sākums.
Neskatoties ne uz vienām krīzēm un notikumiem politikā, laucinieki atkal apstrādās zemi, sēs labību, stādīs kartupeļus un noteikti neaizmirsīs pie savām mājām iestādīt puķes. Esmu pārliecināta, ka Latviju no krīzes valgiem atpestīs tikai un vienīgi laucinieki, kuriem svešas politiskās cīņas un kaislības.
Tā vietā viņi apstrādā savu zemi, kopj lopus, audzina un sūta skolās savus bērnus un tic, ka Latviju izglābs zemnieka sīkstums, neatlaidība un spēks.
