Vietējās nozīmes dabas pieminekļi arī jāsakārto un jānodod nākamajām paaudzēm. Nupat Beverīnas novada mājas lapā izlasīju, ka atrasts Austriņu ozols, tā atrašanās vieta un nosaukuma izcelsme. Vēl esot jāsameklē Rūsiņa priede. Vietējās…
Pēctecība dabas, kultūras un tehnikas pieminekļu uzskaitē un sistematizācijā ir zudusi. 70. gadu beigās un 80. sākumā padomju laika Dabas biedrībā uzskaite bija labāka.
Neatminos, vai šai biedrībai bija kāda vienošanās ar Valkas rajona laikrakstu “Darba Karogs”, taču mans uzdevums bija visus dabas pieminekļus nofotografēt un kopā ar negatīviem nodot šai biedrībai. Cik atceros, bildējamo objektu sarakstā bija arī Austriņu ozols.
Kas to vairs zina, cik reizes šai organizācijai ir mainījušās koncepcijas, kas uzskaitāms un kas ne, taču, kā šķiet, nekādas nopietnas uzskaites pašlaik nav. Taču neapšaubāmi ir tas, ka savulaik daudzi cilvēki ir nopietni strādājuši, lai uzskaitē ieviestu sistēmu.
Par dabas lietām kādreiz atbildēja Inta Laganovska, kultūras pieminekļu lietas kūrēja Ženija Kalniņa. Pēdējos gados ar šīm lietām nodarbojās Jānis Sīmanis, kuram pat nebija dienesta auto, lai nokļūtu tādā vai citā vietā.
Savulaik ar šo procesu netieša saistība bija arī Valkas novadpētniecības muzejam, taču pakļautības mainījās un mūsu muzejā, kur visu lietu glabāšana allaž ir bijusi droša, nekāda arhīva par aizsargājamām lietām nav.
Žēl, jo daudzi meklējumi, kas vainagojušies panākumiem, ir neatgriezeniski zuduši. Te nedomāju par valsts nozīmes pieminekļiem, kuri ir kļuvuši par valsts ikonām, taču vietējās nozīmes pieminekļi arī sakārtoti ir nododami nākamajām paaudzēm.
