Svētdien svētku noskaņu izjauca māsas saucieni – ātri, ātri, ārā kautiņš. Kad pieskrēju pie loga, pavērās nepatīkama aina. Jāsaka, gluži kā gangsteru filmā. “Ja dienas laikā notiek nežēlīgs kautiņš,kas mūs sagaida nākotnē?” …
Pie veikala esošā mašīna uzsāka braukšanu, te pēkšņi tai tuvojās kāds vīrietis. Kā māsa stāstīja, no mašīnas izkāpa tās vadītājs un sāka dauzīt vīrieti gaišā dienas laikā. Mēs, protams, izsaucām policiju. Ko gan citu varējām darīt. Kamēr policijas darbinieki devās uz notikuma vietu, ar šausmām un bezspēcīgas noskatījāmies, kā viens pieaudzis cilvēks otra seju šķaida pret asfaltu, sper ar kājām un vicina dūres. Tajā pašā mirklī kāds cits vīrietis, pamanījis notiekošo, steidzās palīgā, kā rezultātā arī pats kārtīgi dabūja. Līdz ko abi palika guļot uz asfalta blakus asiņu peļķītei, “varonis” iekāpa savā tumši zaļajā “Audi” un aizbrauca.
Es, protams, nezinu, kāds bija iemels šim kautiņam. Tas arī nav būtiskākais. Manuprāt, dūru vicināšana ir tizluma izpausme. Kādam taču ir jābūt gudrākam. Šajā gadījumā šoferim, kura cietsirdīgā rīcība varēja novest arī pie smagākām sekām, kā tas notika ar kādu manu radinieku.
Kādu dienu radinieks devās uz mājām caur Ziedoņdārzu Rīgā. Tur viņam uzbruka vairāki vīrieši un brutāli piekāva. Vēlāk slimnīcā mediķi nezināja, vai viņš izdzīvos. Iepriekš veselais un jaunais vīrietis izdzīvoja, bet uz atlikušo mūžu kļuva par invalīdu. Un tas viss dēļ tā, ka kādam nav kur savu spēku likt. Varbūt pienācis laiks šiem “varoņiem” aizdomāties, ar ko savas dusmu izpausmes var beigties. Nedod Dievs pašiem ko tādu piedzīvot. Neesam taču kaķi ar deviņām dzīvībām.
