Nav Latvijas vēsturē cita tik amizanti strīdīga jautājuma, kā Beverīnas pils atrašanās vietas meklējumi. Jezgas pamatā ne tik daudz vēlme noskaidrot patiesību, cik cerība liberāli apdzejotās senlatvju pils iedabūšana savā sētas pagalmā.
Senatnes apdzejotājiem Tautiskās atmodas laikā Latvijas maztautu brīvības periods pirms krustnešu iebrukuma šķita kaut kas brīnišķīgs, “kur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās”. Kaut tagad zinām, ka īstenība bijusi gana skarba, daiļliteratūras radītais emocionālais uzslāņojums dara savu.
Man, piemēram, ne visai patīk, ka teātros rāda literārās versijas par Kārli Ulmani un Vili Lāci, jo gluži neapzināti skatītājiem apziņā var atstāt sagrozītu priekšstatu par to, kādas šīs personas bijušas patiesībā.
Līdzīgā veidā teiksmainu skanējumu ir ieguvis Zilaiskalns, ko daudzi gatavi pieņemt par Senlatvijas galveno svētkalnu. Zem kura Imanta dus. Imanta gan bija līvs, nevis latgalis. Nav noliedzams, ka Zilaiskalns ir ievērojams kulta centrs, bet apkārt atradās zemes, kuras tālavieši nesen bija iekarojuši, atņēmuši līviem.
Tālivaldis uz Gaujas labā krasta zemēm varēja noteikt pirmtiesības, bet līvi vienalga vadījās pēc senām ieraduma tiesībām, tāpēc regulāri nāca laupīt to, kas viņiem kādreiz piederējis. Manuprāt, Tālavas mazvalsts centrālais svētkalns varēja būt tikai Jēņu kalns Trikātas pagastā, bet tas ir īpašs jautājums.Starp Beverīnas skaidrotājiem bijuši pavisam kuriozi.
Pirms gadiem desmit kāda enerģiska dāma man atrakstīja garu vēstuli, kurā skaidroja, ka Beverīna atradusies Inešu puses Burkānkalnā. Tiku aicināts, lai es kā rakstnieks palīdzu viņai šo ideju popularizēt presē. Kad atteicos, man tika visādi draudēts. Šis gan bija klīnisks gadījums, jo sieviete sirga ar šizofrēniju, bet zinu gadījumus, kad šādi indivīdi spēj iedvesmot sekotājus.
Uz nopietnu vēsturisku patiesību pretendē vismaz deviņas versijas. Tikai vēsturiska patiesība nav skaistuma konkurss. Vienīgais respektējamais dokuments ir Indriķa Livonijas hronika.
Labā krasta teritorijā tiek minētas vietas: Vaidava, Cimpēnu kalns, Burtnieki, Valmiera. Kas prot lasīt, tiem vajadzētu būt skaidram, ka Beverīna atradusies pretējā Gaujas krastā. Turklāt pie Vaidavas ezera vispār nav bijusi nocietināta pils, tāpat pie Burtnieka nav neviena piemērota pilskalna, Cimpēnu versija arī nav nopietni apsverama, bet Valmiera hronikā minēta citos kontekstos.
Kreisajā Gaujas krastā: Pekas kalns, Raunas Tanīskalns, Trikāta, Smiltenes Cērtenes kalns un Celītkalns Vijciemā.
Pekas kalna versiju Kauguru pagastā pirms kara izvirzīja arheologs Francis Balodis, kurš veica izrakumus dzimtajā pusē. Kalns par mazu Beverīnai, arī atrašanās vieta grūti skaidrojama ar hronista aprakstiem. Franci Balodi var minēt citā saistībā, proti, viņš it kā esot slepus izvedis uz ārzemēm Ulmaņa rakstītu pilnvaru Kārlim Zariņam pārstāvēt Latvijas intereses brīvajā pasaulē. Tas esot noticis 1940. gada vasarā, kad Žanis Spure atļāvis Balodim izbraukt uz starptautisku vēsturnieku konferenci. Tā apgalvoja tā laika CK loceklis Ansis Kadiķis.
Raunas Tanīskalnā, visticamāk, atradās Rūsiņa pils. Cērtenes kalna versiju ieteica rakstnieks Visvaldis Lāms, protams, bez pamatojuma. Pils, protams, tur bijusi stipra, tur lielākais hidrotehniskais veidojums, bet šī vieta vairāk atbilst Metsenes pils novietojumam. Trikātas versija nopietna, bet kalna plakums neliels, savukārt Beverīna ir bijusi liels un stiprs militārs nocietinājums uz visvairāk apdraudētajām igauņu robežām. Svaru kausi nosliecas par labu Vijciema Celītkalnam, kur pils kopā ar priekšpilām aizņēmusi ap diviem hektāriem lielu plakumu. Šo versiju pirmais izvirzīja vēstures skolotājs Pēteris Abuls divdesmitajos gados.
Ļoti nopietns pierādījums būtu tas, ja kādam pētniekam pietiktu uzņēmības Vācijas arhīvos sameklēt Viduslaiku kartes, jo zināms, ka tādas bijušas. Ir zināms, ka vēl 20. gadsimtā vācieši lietojuši vietvārdu Bebberin.
Otrs paņēmiens ir mūsdienu tehnoloģijas. Var savākt visus faktus, toponīmus, hronikas pieminējumu kontekstus, arī teiksmas, pamatīgu analīzi par tā laika sirotāju karošanas ceļiem, pārceltuvēm, par sirotāju stratēģiju utt., un to visu ievadīt jaudīgā datorā. Tikai kas to darīs? Vieglāk taču ir pļurkstēt pēc sētas zedeņiem.
Mani pārsteidz vijciemiešu vienaldzība par sava pagasta vēsturi. Esmu piedāvājies pagasta vadītājiem izrādīt to, kas man zināms gan par Celītkalnu, gan Bitarkalnu, bet nekādas atsaucības. Tāpēc aktīvākie kaimiņi paguvuši izveidot pat Beverīnas novadu, šoreiz ārpus īstās Beverīnas pilsvietas. Neminot uzvārdus, varu atklāt, ka Trikātas pagastā arī šodien dzīvo cilvēki, kuri radurakstus var saistīt ar Lettische Koeningin, kas esot bijusi paša Tālivalda meita vai mazmeita.
Par Beverīnu esmu daudz rakstījis savās grāmatās, šeit neatkārtošos. Varu piesaukt tikai kādu agrāk neskartu tēmu, kas saistās ar vietvārda Beverīna rakstību hronikā. Priesteris Indriķis rakstīja latīņu valodā, bet toponīmu rakstību pielāgojis vācu valodai. Tādējādi viduslejasvācu valodā latviešu bebrs kļuvis par bever. Bet interesanti, ka vietvārdi ar Bewer dažādās versijās Rietumeiropā sastopami vismaz 17 reizes, un pamatnozīme esot “Valdieka zeme”.
Varam iedomāties, ka Indriķis to zināja, tāpēc Beberīnas pārveidošana par Beverīnu viņam šķita dabiska. Tiesa, hronikā runāts par pili, kuru aplenca igauņi, bet tas neizslēdz iespēju mūsdienu entuziastiem Valdnieka zemi meklēt savā pagalmā. Ivars Vīks šādu zemi meklēja starp Rubeni un Kocēniem, tagad citi to atraduši Beverīnas novadā. Tiesa, vieniem īstā valdnieka zeme bijusi Kauguru pagastā, citiem Trikātas pusē. Sava taisnība abiem.
