265. turpinājums. Kamēr govs slaucama, varēja visādi izgrozīties, bet uz mēnesi arī ragainei pienācās atpūta.
265. turpinājums
Kamēr govs slaucama, varēja visādi izgrozīties, bet uz mēnesi arī ragainei pienācās atpūta. Māte gan slauca līdz pēdējai iespējai, kamēr piens kļuva galīgi rūgts. Sevišķi grūti bija ar gaļu, jo nedaudzos žāvētā speķa gabalus māte lietoja gluži kā zilumzāles. Tiesa, tēvs nokāva pāris jauno auneļu un ziemā arī vienu veco aitu, kura ar visu jezgu palikusi ālavās. Aita izrādījās varen trekna, ar iegūtajiem taukiem pildījām izgrebtus turnepšus, kas toziem bija vienīgie gaismekļi. Aitu taukos ceptas pankūkas ar laiku sāka šķebināt, bet nekā labāka nebija.
Māte visvairāk bēdājās par to, ka nav nevienas vistiņas — nebija olu pat pankūku mīklai ko piesist. Vēlāk gan viņa pārīti dabūja — vienu iedeva “Salu” saimniece, bet otru laikam Lapiņu sievieši, kuriem savas dāderes izdevies saglābt. Bet gadījās viens interesants piedzīvojums, kad radās zināmas cerības iegūt divas mežonīgas vistas. Par to tālākais stāstījums.
* * *
Tā kā krūmos un mežiņos bija mituši dažādu pasugu karavīri, tad visās malās kaut kas mētājās. Gan pa mājām savāktas mantas, kas vēlāk pamestas, gan vienkārši šis tas aizmirsts. Kādā vietā, piemēram, es ievēroju netīru lupatu murskuli, ko uzskatīju par sapuvušu brezentu, tāpēc nicīgi aizgāju garām. Bet aiz manis esot nācis Pēteris Līcis, skroderis, kuram visa mantība sadedzināta, un viņš lupatu kaudzi atzinis par visai vērtīgu rupju linaudumu, no kā vēlāk šuva sev vasaras uzvalkus. Pa detaļām vien salasījām velosipēdu, vienīgi lodīšu gultņi un gumijas bija jāpērk Rīgas utenī. Es mēdzu izlodāt pamestās zemnīcas, un tur pa reizei atradu gan aizmirstas šķiltavas, gan apgaismes ploškas ar parafīna vai stearīna pildījumu. Lielā izvēlē varēja atrast visādas vācu munīcijas kastes, ļoti rūpīgi nostrādātas, kur katra eņģīte pieskrūvēta ar mazām skrūvītēm.
Kad vēl uz meža taciņas atradu tikpat mazu uzgriežņu atslēdziņu, varēju kastēm visas metāla daļas glīti noskrūvēt — no šīm trofejām es vēlāk gatavoju sev slēpju siksnu savelkamās sprādzes. Arī slēpju dzelžus es pats “nokalu”, šim nolūkam nodedzinātajā Smilgas pienotavā izlauzu alumīnija piena rezervuāra veselāko sānu. Viegli apstrādājams materiāls.
Tā pa upmalas bunkuriem lodādams, reiz biju aizklīdis gar Nāružas malu līdz stāvajam krastam iepretī “Salām”. Tur sāngravas stūris noaudzis ar bieziem alkšņiem, kuros tāpat bija mitinājušies karavīri.
Turpmāk vēl.
