Pirmdien TV5 kanālā raidījumā “Bez cenzūras”, kuru vada žurnālists Mamikins, bija visnotaļ interesants sižets par lamuvārdu lietošanu. Par pamatu tam bija nupat iznākusī mācību grāmata vecāko klašu skolēniem latviešu valodā par lamuvārdiem, kuru sarakstījušas divas latviešu valodas skolotājas. Sadaļā par ekspresīvo leksiku atrodami visizplatītākie un skarbākie vārdi. Ja šī grāmata būtu paredzēta valodniekiem tādu vai citādu valodas aspektu pētīšanai, tad nekādu iebildumu, taču, ja tā ir veltīta jauniešu auditorijai, tad, manuprāt, tas ir pilnīgi garām. Lamuvārdi skolas mācību grāmatā nozīmē automātisku atļauju tā runāt arī dzīvē. Jaunieši tos zina tāpat un parasti saprot, kad to lietošana ir aizliegta. Protams, uz ielas mātes vārdu atvasinājumus dzirdam dažādās variācijās un itin bieži. Daudzi tos sevī ir ielaiduši tik dziļi, ka ar tiem sāk vai nobeidz ikvienu teikumu. Ja divi krievu mužiki nes smagu dzelzs stieni un tas neviļus nokrīt vienam uz kājas, rodas jautājums, kā otrs reaģēs. Varbūt pasacīs: “Piedod, kolēģi, es patiešam tā nevēlējos” vai teiks tradicionālo vārdu ar burtu b, kuru latviski saprot kā pērkamu sievieti. Šis vārds dažkārt izsprūk pat sievietēm, kuras nav radušas lamāties. Citi to aizstāj ar maigāku – bļin (pankūka), kaut gan nozīme ir tā pati. Dzīvajā valodā šie vārdi jau ir tik ierasti, ka ausīs īpaši negriežas. Tiesa, vismaz televīzijā tos neraida un nomaskē zem īsāka vai garāka pīkstiena. Vismaz pagaidām. Kāda anekdote ar bārdu vēsta par ārzemnieku izbrīnu, redzot uz katras sētas uzrakstītu trīs burtu vēstījumu – x un y it kā ņemti no matemātikas, bet tas trešais ir galīgi nezināms. Mēs gan to zinām.
