Vērojot pēdējos notikumus politiskajā dzīvē, neviļus jāsāk domāt, cik lielā mērā mūsu valstij patiesībā vajadzīgi speciālisti ar labu un mūsdienu prasībām atbilstošu izglītību.
Vērojot pēdējos notikumus politiskajā dzīvē, neviļus jāsāk…
Kaut arī masu medijos atklāts, ka jaunajam Valsts darba inspekcijas vadītājam Arnim Luhsem vienīgais augstākās izglītības apliecinājums (viņa minētā otra augstskola Amerikā nav akreditēta nevienā ASV štatā), ko varētu par tādu uzskatīt, ir kādreizējās Maskavas Augstākās partijas skolas diploms, valdība steidzamā kārtā viņu apstiprināja par inspekcijas vadītāju.
Jā, protams, 1991. gadā partijas augstskolu pārdēvēja, bet palika tie paši mācību spēki. Turklāt laikā, kad A. Luhse sāka mācīties, augstskolā varēja iestāties tikai pēc kompartijas norīkojuma. Skaidrs ir viens – augsts profesionālisms valdošo eliti maz interesē, vairāk kandidāta politiskā piederība un politiskās simpātijas.
Labi, ja izglītība ar šo prasību sakrīt, bet, ja ne – atvainojiet, un ejiet ar savu profesionalitāti. Kā zināms, A. Luhse ieņem augstus amatus Zaļo partijā un Zemnieku savienībā.
Alekseju Loskutovu ilgi neapstiprināja par KNAB priekšnieku, kaut viņam attiecīgā izglītība bija labu labā.
Profesionālismu izmainot pret partijiskuma principu, valsts vadība zaudē kompetenci, bet tās trūkums mūs ir ievedis pašreizējā bedrē.
Partijiskās ambīcijas valstvīriem arī liek ignorēt pasaules atzinību ieguvušā ASV Ekonomikas un politikas izpētes institūta līdzdirektora Marka Veisbrota ieteikumus valsts ekonomikas atveseļošanai.
Savukārt kompetences trūkums vatsvīriem ļauj cerēt, ka izeju no krīzes nodrošinās pasteigšanās pirmiem M. Veisbrotu nosaukt par muļķi.
