Laikam taču Starptautiskais Valūtas fonds sapratis, ka ikvienai bezjūtu taisnprātībai ir robežas. Aizjūras gudreļiem jaunā gada sākumā atklājies, ka Latvijā – tavu brīnumu! – gluži kā civilizētā valstī darbojas sava Satversmes tiesa, kura prot skaidrot likumus.
Nedomāju, ka ieturēto pensiju atmaksa Latvijai nebūtu iespējama arī bez budžeta deficīta palielināšanas. Pastāv taču iespēja pensijas un pabalstus aplikt ar kārtīgiem nodokļiem. Tiesa, tauta to uztvertu kā ņirgāšanos, un tad Repšes kungam zem strīpotā ādenieka nāktos iešūt bruņuvestes oderi. Šajā izdzīvošanas ziemā pilnu pensiju atgūšana sevišķi no svara ļaudīm, kur vecmāmiņas pensija ir vienīgais naudas ienākums veselai ģimenei.
Un faktiski budžeta ieņēmumi valstij nebūt nezaudē bieži minētos simts un vairāk miljonus, jo lielā puse šīs naudiņas tik un tā nonāks valsts kasē. Pieņemsim, ka vidēji katrs pensionārs tagad kļūst par latiem piecpadsmit turīgāks, un tas nozīmē, ka tipiskais reņģēdājs pa retam varēs nopirkt arī desas kripatu.
Šā vai tā simts miljoni tiks aiznesti uz veikaliem, nobraukti tramvajos, samaksāti par elektrību utt. No šīs summas 21 procents atgriežas valsts kasē PVN nodokļu veidā. Gadījumos, kad 15 lati tiek pārvērsti piecās pudelēs ugunsūdens, valstij tiek arī akcīzes nodoklis.
Bet tas nav viss. Veikali maksā nodokļus no savas peļņas. Tas pats attiecas uz transporta pakalpojumu sniedzējiem, vairumtirgotājiem un reālajiem maizītes audzētājiem – visi maksā nodokļus. Intuitīvi jūtu, ka gala rezultātā valsts budžetā no daudzajiem simts miljoniem atgriežas vismaz sešdesmit miljoni. Kā redzam, gvaltes par budžeta deficīta palielināšanu ir mazdrusciņ pārspīlētas. Un gala rezultātā iedzīvotāju pirktspējas palielinājums spēj sekmēt ražošanas aktivizēšanos.
Sprunguļi mūsu riteņosNesen veikalā kāds vīrs sodījās, ka, lūk, Latvija kādreiz pati ražoja elektriskās spuldzītes, bet Eiropas Savienība aizliedza. Faktiski gan šajā, gan līdzīgos gadījumos Briselei vairs nebija ko aizliegt, jo visas rūpnīcas bija prihvatizējuši veikli zēni, visbiežāk Gorbačova gadu kooperatori, iekārtas sagriezuši lūžņos un pārdevuši “Liepājas metalurgam”.
Tas bija laiks, kad Lipmana kungs nopelnīja pirmo miljonu. Jā, jā, tas pats Lipmans, kurš tagad draud ampulu ražošanu pārcelt uz ārzemēm, jo viņš ir patiesais kosmopolīts, kurš Latvijas patriots tikmēr, kamēr šeit naudu var lāpstām grābt. Īstie patrioti ir tie, kuri paliek kopā ar valsti tās grūtajos brīžos, jo patriotu uztur ticība savas zemes nākotnei.
Skumjas mani pārņēma, dzirdot apsnigušo telšu iemītnieka prasību Latvijas valdībai, lai tiktu ieviests bezvīzu režīms ar Krieviju – tad tik sākšoties uzplaukums. Lieki runāt, ka mēs esam Šengenas zonā, kur tādas patvaļības nav domājamas. Fakti liecina, ka Kremļa valdoņi ik pa brīdim atrod iespēju iemest mums spieķos pa sprungulim.
Kaut vai ar pastiprinātu muitas kontroli autopārvadātājiem. Kaut vai ar muitas tarifu paaugstināšanu mūsu zemnieku ražojumiem. Šodien neviens nezina, kādi jauni noteikumi tiks izgudroti rīt. Ja klāt vēl pieliek nemitīgo mūsu krievvalodīgo smadzeņu pūderēšanu… Nesen Maskavas televīzijas kanālos rādīja, kā krievu ģimenes brauc projām no badā mirstošās Latvijas uz plaukstošo Krievzemi.
Vēstnieks Vešņakovs vēstīja, ka šādu aizbraucēju gada laikā esot 333 cilvēki. Bet cik krievvalodīgo šajā laikā aizbraukuši uz Angliju, Īriju, Itāliju vai Norvēģiju? Un cik ir to krievu, kuri no matuškas gatavi braukt uz Latviju, kur viņus it kā gaidīt gaida, ak, Jūrmala, Jūrmala? Kaut latviešu tur pārāk daudz, bet kā nekā Eiropa.Bet demagoģijai argumenti nav vajadzīgi, galvenais, lai būtu, kas notic.
Polittehnoloģijas Kremļa gaumēSavulaik par pēdējo krievu aristokrāti sauktā Anna Ahmatova apgalvoja, ka Krievija aizvien atrodas tajā attīstības stadijā, kad sabrūk pagānisma tradīcijas un sākas kristianizācija. Par to jādomā tajā saistībā, ka Krievijā par gubernatoriem tiek nozīmēti cilvēki ar kriminālu pagātni un tagadni, jo šādi ļautiņi visvieglāk manipulējami no Kremļa.
Tajā pašā laikā gan Krievijā, gan Rietumos zīlē, kurš būs nākamais Valsts prezidents un kā veidosies attiecības starp Putinu un Medvedevu. Pašlaik abi duumvirāta politiķi cenšas tēlot labā un sliktā izmeklētāja lomas, tiesa, ne visai konsekventi. Medvedevam izdevies padzīt no darba pārāk skandalozus cietumsargus un miličus, ir izsludināti daži likumi, kas ierobežo činavnieku patvaļu.
Bet runa ir un paliek par valsti, kurā prezidentus nevis ievēl, bet ieceļ šaura varasvīru grupa, jo vēlēšanu vispār nav. Piemēram, Putins ir valdošās partijas vadītājs, nebūdams šīs partijas biedrs. Tas nozīmē, ka tikai Putins drīkst izlemt savu politisko nākotni, proti, vienojoties divatā ar Medvedevu. Pagaidām duumvirāts darbojas, bet varas maiņas laiks vēl patālu.
Rakstnieks un publicists Vellers nesen analizēja līdzīgus varas tandēmus Krievijas vēsturē. Reti tiek minēts, ka Ļeņins savulaik valdīja tandēmā ar Trocki – tolaik jautājums atrisinājās citādi. Staļins negribēja dalīties ar Trocki, un Trocki novāca. Pēc tam Staļins novāca arī Buharinu. Pēc Staļina nāves kādu laiciņu valsti tandēmā pārvaldīja Hruščovs un Bulgaņins.
Pat valsts vizītē uz Indiju brauca abi reizē, un tad zobgaļi smēja, ka Indija uz PSRS sūtījusi vienu klaidoni divās sērijās (domāta Radža Kapura filma “Klaidonis”), bet PSRS pretī sūtīja divus klaidoņus vienā sērijā. Bet drīz vien Hruščovs savu konkurentu aizsūtīja trimdā uz Stavropoli. Sava veida duumvirāts pastāvēja starp Brežņevu un Kosiginu.
Jautājums nokārtojās dabiskā ceļā. Pašreizējais tandēms izveidots laikā, kad valsts pārvalde Krievzemē irst pa visām šuvēm, erudītā zinātniece Ševcova apgalvo, ka Krievija tuvu sabrukumam. Šādā situācijā visai reāla iespēja, ka par nākamo Valsts prezidentu kļūs kāds trešais. Ja vispār Krievija tobrīd pastāvēs tagadējās robežās.
