“Beigtu Napoleonu aprok zemē, lai tas nesmirdētu, /Bet dzīvu kaķēnu baro ar siltu pienu…” Kurš gan nav dungojis šo Imanta Kalniņa dziesmu? Salīdzinājums uzrunā.
“Beigtu Napoleonu aprok zemē, lai tas nesmirdētu, /Bet dzīvu kaķēnu baro…
Šajās dienās medijos apspriestais temats par kaķēniem un viņu sūtīšanu uz “jūras skolu” lika ieskanēties ausīs tieši šai dziesmai.
Interesanti zināt, kas gan ir tas Napoleons, kuru tagad paklusām cenšas aprakt zemē, lai tas nesmirdētu, kamēr sabiedrība aktīvi diskutē par dzīviem kaķēniem, kuriem pienākas silts piens?
Neviens nav jāpārliecina, cik smagi klājas simtiem Latvijas ģimeņu. Vecāki ik dienu skaita santīmus un plāno, kā pabarot bērnus. Labdarības akciju laikā uzzinām, kādas traģēdijas nākas pārdzīvot ģimenēm, kuras sastopas ar bezspēcību maksas medicīnas priekšā. Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju pamet dzimteni, jo šeit viņi nevienam nav vajadzīgi.
Vai tiešām šajā laikā viens no svarīgākajiem uzdevumiem, kas Latvijā būtu jānovērš, ir lauku cilvēku neiedomājamā patvaļa – kaķēnu slīcināšana?
Nenoliedzu, ka pret dzīvniekiem nedrīkst izturēties cietsirdīgi, bet visā ir jābūt samērojamībai. Televīzijā vienā dienā redzu sižetu, kurā slavina uzņēmīgu truškopi ar zelta rokām, kurš pats prot būrus sanaglot un trusim ādiņu novilkt, un bēdīgu sievieti, kura cenšas pārliecināt, ka “jūras skola”- tas ir slikti.
Varbūt tomēr daudzo likumu un noteikumu izgudrotāji varētu sākt ar nozīmīgāko – radīt tiesiskumu, kas mazinātu izmisumu cilvēku domās un rīcībā, tad arī kaķēniem būs silts piens, mājas un izpaliks “jūras skola”.
