Kaut arī ikdienišķais rāmums gurdina, man citas mīļākas pilsētas nav.
Kaut arī ikdienišķais rāmums gurdina, man citas mīļākas pilsētas nav.
“Zilizaļiem mežiem, Ezeru ziliem vārtiem Tu mani, Smiltene, uzrunā Bērzu baltajiem vārdiem,” par savu pilsētu reiz jūsmoja nu jau viņsaulē mītošais dzejnieks Aldis Štelcs.
Pēc vēsturnieku liecībām šogad 9. janvārī apritēs 90 gadi, kopš bijušajam Smiltenes miestam ar Ministru kabineta lēmumu piešķirtas pilsētas tiesības.
Piederu pie iedzimtajiem smilteniešiem un pieļauju, ka ne viens vien domā līdzīgi man, – kaut arī mazpilsētas ikdienišķais rāmums gurdina, no Smiltenes valdzinājuma projām aiziet ir grūti. Man citas skaistākas un mīļākas pilsētas nav.
Skumji, ka Smiltenes dzimšanas diena paies nemanāmi, bez tās iedzīvotājus kopā sasaucošiem svētkiem. Nekādi pasākumi šo sestdien par godu pilsētas jubilejai nav plānoti. Vietējā vara sola atzīmēt Smiltenes deviņdesmitgadi šovasar vienlaikus ar pilsētas svētkiem. Kaut nu tā būtu.
Tikai, lasot ziņu, ka alūksnieši savas pilsētas 90 gadus atzīmēs visu janvāri ar daudziem dažādiem pasākumiem, kārtējo reizi jāaizdomājas, – kādēļ Smiltenē tās jomas, kurām vajadzētu celt augšup cilvēku dvēseliskās vērtības, jau ilgu laiku atgādina aizaugušu, nekustīgu dīķi. Tikai retu reizi kāds spirgts vēja pūtiens sakustina tā ūdens virsmu.
Lai nu kā, šo sestdien, Smiltene, iedegšu Tavai dzimšanas dienai par godu sveci, to iepriekš aiznesot uz vienu no Tavām skaistākajām vietām, un sūtīšu Tev apsveikumu domās. Gan jau arī citi tavējie darīs ko līdzīgu.
