258. turpinājums. Sarkana ugunsbumba dega un lēni virzījās dziļāk pagrabā, līdz manai mammai pie pašām kājām tai uzmina kāds karavīrs un uguni noslāpēja.
258. turpinājums
Sarkana ugunsbumba dega un lēni virzījās dziļāk pagrabā, līdz manai mammai pie pašām kājām tai uzmina kāds karavīrs un uguni noslāpēja. Pagrabs piepildījās ar baltiem un šķebīgiem dūmiem. Par visu notiekošo dzīvu interesi izrādīja mana māšele, kura platām acīm neatlaidīgi raudzījās uz ievainotajiem. Es paklusām viņai atkārtoju vienu un to pašu:
— Ausma, tu neskaties uz tām asinīm! Neskaties tur!
Tikmēr aizrādīju otram, līdz pašam no dūmiem un asiņainajām ainām kļuva slikti, sagrīļojos un mēģināju pietupties un saņemties, lai nenogāztos nesamaņā. Krievi sāka uztraukties, vai puika neesot ievainots, ka tik bāls kļuvis, bet māte viņiem skaidroja, ka man no asinīm kļuvis slikti ap dūšu. Tad man atļāva pagrabu atstāt, un es devos raudzīt, kā apšaudi pārcietis mans tēvs.
Bet neilgi pirms tam izveicīgā sanitāre bija pieprasījusi, lai no pajūga izjūdz vienu suni, jo vajagot meklēt pazudušo karavīru. Kad piegāju pie akas, tur jau gatavojās mazgāties pazudušais, viss melns kā velns, tikai balti zobi spīdēja, atbildot uz pārējo puišu zobgalībām. Izrādījās, ka par pazudušo uzskatītais bija ieracies šaurajā pļavas strēmelītē aiz vāgūža stūra, zeme tur bija melna dumbra dūņājs. Eksplodējot šāviņam metra attālumā, zaldātiņš seklajā bedrītē bija aprakts zem zemēm.
Turpmāk vēl
