Ielūkojoties vienā no lielajiem ziņu portāliem, pievērsu uzmanību vārdiem – Latvija vēl aizvien ierindojas vienā no pirmajām vietām Eiropā pašnāvību skaita ziņā. Eksperti prognozē, ka šis skaits šogad gaidāms vēl augstāks nekā…
Smagā sociāli ekonomiskā situācija, lielais bezdarbs, parādi, neziņa par nākotni, neveiksmīga mīlestība – šis viss cilvēku noved depresijā. Un kādam tas ir par daudz.
Statistika rāda, ka pagājušajā gadā izdarītas 527 pašnāvības. Ievērojami, ne? Tikai, cik mēs par tām dzirdējām (ja vispār dzirdējām) publiskajā telpā? Trūkst informācijas, kā pazīt pašnāvnieku un kā viņam palīdzēt neaiziet no dzīves.
Manuprāt, šis ir viens no faktoriem, kāpēc pašnāvību vilnis pieņemas spēkā. Ir tikai statistika, sekas, prognozes. Godīgi sakot neesmu dzirdējusi šķietami svarīgāko informāciju, kā novērst pašnāvības.
Esmu saskārusies ar diviem gadījumiem, kas mani dzina izmisumā. Vienreiz saņēmu vēstuli no karavīra, kurš gribēja izdarīt pašnāvību. Biju šokā, jo nezināju, kā rīkoties.
Paldies Dievam, viss beidzās laimīgi. Pavisam nesenā pagātnē bija vēl viens gadījums. Uzzināju, ka man tuvs cilvēks guļ slimnīcā, jo bija mēģinājis izdarīt pašnāvību, sarijoties tabletes.
Iemesls – nelaimīga mīlestība, kaut gan, laiku pa laikam sazvanoties un satiekoties, nekas neliecināja, ka jaunais cilvēks vēlas aiziet no dzīves.
Šis notikums man lika saprast, ka ikdienas steigā aizmirstas otram pajautāt, kā viņš jūtas, un par to parunāt. Tad arī mēs viens otru labāk izpratīsim, nevis tikai izdarīsim spriedumus, pārmetīsim vai nicināsim.
