Valkas novadpētniecības muzejā apskatāmā Strenču fotomantojuma izstāde ir pagarināta līdz 20. septembrim. Vairāk nekā 3000 fotoplašu liela kolekcija Strenčos atrasta pērn.
Valkas novadpētniecības muzejā apskatāmā Strenču fotomantojuma izstāde ir pagarināta līdz 20. septembrim.
Vairāk nekā 3000 fotoplašu liela kolekcija Strenčos atrasta pērn. Rūpes par kolekciju un tās atjaunošanu ir uzņēmusies nekustamo īpašumu kompānija “Latio”, kas ir noslēgusi līgumu ar firmu “P.R.A.E. sabiedriskās attiecības” par izstāžu rīkošanu un projekta popularizēšanu. “Strenču kolekcija ir lielākais atradums vismaz pēdējo 10 gadu laikā. Būs nepieciešami vairāki gadi, lai apzinātu un sakārtotu fotoplašu kolekciju. Pagaidām lietošanai ir atgūta tikai neliela daļa fotoplašu, bet, iespējams, mums ir palaimējies. Vienā no pārskatītajām kastēm varētu būt fotoplates no darbnīcas pirmsākumiem,” “Ziemeļlatvijai” stāsta fotovēsturnieks Pēteris Korsaks.
Pazīstamas vietas vērot interesantāk
Izstādē eksponētas 27 fotogrāfijas un četras nerestaurētas stikla fotoplates. Ekspozīcijā ir attēli arī no Vijciema un Trikātas pagasta. Lielu interesi izraisa attēli par dažādu darbu procesiem — grāvju rakšanu, stabu iegremdēšanu zemē, līdumu līšanu, lauku un citiem darbiem. “Iekārtojot izstādi, mums bija ļoti interesanti, jo pazīstam konkrētās vietas savā rajonā. Svešā vietā šīs fotogrāfijas cilvēki uztver citādi,” stāsta Valkas novadpētniecības muzeja krājuma glabātāja Aija Priedīte, kura uzņēmās rūpes par izstādes sarīkošanu Valkā. Viņa atzīst, ka iedzīvotāju interese par šo izstādi ir, bet tā varētu būt lielāka, īpaši skolēniem.
Izstādes atklāšanā piedalījās arī “Latio” valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns. “Mūsu kompānija jau trešo gadu nopietni nodarbojas ar melnbaltās fotogrāfijas apzināšanu, saglabāšanu un popularizēšanu. Projekta ietvaros katru gadu tiek izdots kalendārs un apzinātas vēsturiskās fotovērtības. Faktiski mūsu uzņēmums ir viens no retajiem Latvijā, kas patlaban tik mērķtiecīgi nodarbojas ar mākslas mecenātismu,” uzsver E. Šīns.
Pēc Valkas savu ceļojumu pa Latviju ekspozīcija nobeigs Latvijas Fotogrāfijas muzejā Rīgā.
Ar fotogrāfiju varēja padižoties
Tikai pirms kādiem 100 gadiem nelielā miestiņā Strenčos fotogrāfs Dāvis Spunde izveidoja pats savu fotodarbnīcu. Pie viņa nāca tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotāji iemūžināt savus laimīgākos dzīves brīžus, piemēram, kāzas vai bērniņa kristības, vai arī vienkārši nofotografēties piemiņai.
Fotogrāfija tolaik bija dārgs prieks, jo tad neizmantoja plastikāta pamatnes filmiņas un šodien modernos digitālos aparātus, bet gan ik reizi fotoaparātā ievietoja īpaši apstrādātu 10×15 centimetru stikla plāksnīti, uz kuras tad arī izveidojās cilvēka, notikuma vai vietas attēls. Toties pēc tam savu bildi modelis varēja lepni rādīt draugiem, radiem un kaimiņiem, kuriem varbūt mājās nebija nevienas fotogrāfijas.
Kad darbnīca vairākus gadus jau bija darbojusies, sākās Pirmais pasaules karš. Arī fotogrāfam bija jāiet karot, tāpēc viņš savu darbnīcu atstāja pieskatīt jaunam puisim vārdā Jānis Krauklis. Lai gan šis puisis bija sācis nodarboties ar dzejošanu, viņam gluži labi patika arī fotografēt un iepriecināt cilvēkus, kuri ieradās darbnīcā, ar jauku portretu vai ģimenes bildi.
Katrai nedēļai savs attēls
Pēc kara darbnīcā atgriezās tās īpašnieks un viņam pievienojās arī Jāņa Kraukļa brālis Konrāds. Viņš kļuva par mācekli.
Fotogrāfijas joprojām maksāja dārgi — viena fotografēšanās reize varēja maksāt pat piecus latus. Cilvēki aizvien biežāk nāca pie trim meistariem pasūtīt ne tikai glītas salona bildes, bet arī aicināja viņus iemūžināt dažādus svētkus un pasākumus. Savukārt fotogrāfiem pašiem patika uzņemt dažādas ikdienišķas ainas, fotografēt strādniekus un darbus, ainavas pilsētā un ārpus tās. Tā viņu kolekcijā pamazām krājās grāvraču un Gaujas plostnieku bildes, arī pirmie telefonisti un dažādi Latvijas laika tehnikas jaunievedumi tika nobildēti.
Pēc kāda laika fotogrāfi palika divatā, jo Jānis, kurš jau bija kļuvis par pazīstamu un savam laikam īpatneju dzejnieku ar pseidonīmu Ziemeļnieks, attālinājās no fotografēšanas. Viņš pārcēlās uz Rīgu un pievērsās literāta darbam. Tomēr abi palikušie turpināja fotografēt arī pēc tam, kad sākās vēl viens karš. Tad viņi fotografēja arī padomju armijas zaldātiņus un kara tehniku. Iespējams, ka krājuma veidošanā vēl ir piedalījušies divi vai trīs citi fotogrāfi.
Strenču fotodarbnīca turpināja strādāt vēl kādu brīdi pirms kara beigām, taču itin drīz tās darbība beidzās. Un vēl pēc laika pavisam nedaudziem cilvēkiem par to atgādināja kādas mājas bēniņos nokrautā stikla fotoplašu kaudze. Tikai pirms gada šo dārgumu atrada uzņēmums “Latio” kopā ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju, un tagad Strenču fotogrāfijas atkal var stāstīt savu stāstu par laiku un cilvēkiem, ko tās pieredzējušas. Pavisam drīz būs nodrukāts galda kalendārs ar 53 fotogrāfijām no Strenču fotodarbnīcas kolekcijas — katrai nedēļai savs attēls.
