No gandrīz 40 saimniecībām, kas Valkas rajonā izvēlējušās bioloģisko saimniekošanu, piecas ir Grundzāles pagastā. Viņu vidū arī Zvejnieku ģimene, kuras pamatnodarbošanās ir biškopība.
No gandrīz 40 saimniecībām, kas Valkas rajonā izvēlējušās bioloģisko saimniekošanu, piecas ir Grundzāles pagastā. Viņu vidū arī Zvejnieku ģimene, kuras pamatnodarbošanās ir biškopība.
“Pamatā nodarbojamies ar biškopību,” stāsta Grundzāles pagasta “Jaunkalnbinžu” saimniece Helgonija Zvejniece. Viņa teic, ka šī nodarbošanās izvēlēta tāpēc, ka gadi diktējot savu un veselība neļaujot pievērsties lauksaimniecības nozarēm, kas prasa nopietnāku fizisku darbu. Biškopība Helgonijai un viņas vīram Andrim pazīstama jau no bērnības. Papildu zināšanas saimniece ieguvusi arī kursos.
Biškope apmierināta ar ienesumu
Šobrīd saimniecībā ir 26 bišu saimes. Lai gan saimju skaits nav īpaši liels, biškope ir apmierināta ar ienesumu, kas šogad sasniedzis 64 kilogramus no vienas saimes. “Mēs pavasarī nekad neatstājam cukura sīrupu, tas tiek atvākots katrā skatīšanas reizē, un līdz ienesumam, līdz pirmajiem ogulāju un ābeļu ziediem, bites paspēj visu izēst,” paskaidro grundzāliete. Rudenī viņa piebarošot bites ar cukura sīrupu, jo šovasar atkal bijis nedaudz lapu medus. To ir riskanti atstāt bitēm ziemas sezonā. Līdzīgi ir ar ievākumu no rapšu laukiem, tie gan Grundzāles pusē pagaidām neesot. Tāpat arī viršu medus bitēm ziemā var kaitēt.
Par medus realizāciju rūpējas “Jaunkalnbinžu” saimnieks. Viņš ir farmaceits un vēl joprojām apvieno saimniekošanu Grundzāles pagastā ar darbu Rīgā. “Kundes mazumā neiet, bet ar katru gadu nāk klāt. Cits pastāsta citam,” saka H. Zvejniece.
Ienāca spiets, un ar to arī sākām
Zvejnieku ģimene bišu saimes saņēmusi mantojumā no krustmātes. Tas noticis 1980. gadā. “Sākām no nulles,” atceras biteniece, jo nācies secināt, ka bites ir slimas. “Ienāca spiets, un ar to arī sākām. Ar vienu spietu, bet tas bija ļoti liels,” saka saimniece. Tolaik dzīvojamās mājas verandai bijis izsists logs, jo nama īrnieks izprātojis, ka varētu mājā pameklēt kaut ko dzeramu. Šī loga rūts tad arī bijusi liktenīga, pa to bites izlēmušas meklēt sev jaunu mājvietu. Verandā stāvējusi spiestuve, pilna ar medainiem rāmīšiem. Helgonija ieraudzījusi izsisto logu un teikusi vīram, ka jādūmo un jādzen bites laukā, jo domājusi, ka tās salidojušas našķēties ap rāmīšiem. Tuvāk aplūkojot, ieraudzījusi, ka tur ir trani, bet pa atslēgas caurumu lien iekšā bites ar ziedainām kājām. Pacēlusi vāku un vairs nav varējusi aizvērt. “Bišu jūra,” smaida grundzāliete. “Salikām 15 rāmjus apakšā un vēl magazīnu. Tāds spiets bija.” Tā bijusi ļoti izcila saime, kas pie jaunajiem saimniekiem ieradusies maija beigās. Līdz tā atklāta, jau paspējusi iekārtoties dzīvei un sadēt jauno paaudzi. Dravniece lēš, ka bites verandu droši vien nolūkojušas jau nedēļas sākumā un līdz sestdienai, kad no Rīgas ieradušies saimnieki, sparīgi rosījušās.
Kādreiz dabūsiet zemi atpakaļ
Vēl “Jaunkalnbindēs” ir jauns, jau ražojošs ābeļdārzs, kuru saimnieki iestādījuši 1992. un 1993. gadā. Savulaik līdz 1940. gadam tur jau augušas ābeles. Kad iepriekšējā saimniece bijusi ļoti slima, viņa Helgonijai teikusi: “Kad nomiršu, jūs māju droši vien pārdosiet.” Atbilde bijusi noliedzoša, un sirmgalvei apsolīts: kamēr jaunās saimnieces acis būs vaļā, tas nenotiks. Tad vecā saimniece teikusi: “Ja kādreiz dabūsiet zemi atpakaļ, sastādiet ābeļdārzu!” Vēlējums ir izpildīts, un augļi ir bioloģiskās saimniecības otra izvēlētā nozare. Jaunajā dārzā aug 60 augļu koki, kas atrodas vietā, kur 1940. gadā nosalis vecais dārzs.
Āboli, ābolu sula un kaltēti āboli tiek lietoti pašu vajadzībām. “Apgādājam savus radus,” paskaidro zemniece.
Kādēļ Zvejnieki izvēlējās bioloģisko saimniekošanu, ja varēja saimniekot tāpat kā līdz šim? “Varēja,” apstiprina grundzāliete. Tomēr viņa ir pārliecināta, ka bioloģiskā saimniekošana Latvijas laukos attīstīsies un, ja ir vēlēšanās ar savu produkciju konkurēt, tad jāizdara šī izvēle. “Protams, mēs vairs nevarēsim bites piebarot ar cukura sīrupu,” secina biteniece, tomēr uzskata, ka rudenī Latvijā tas var radīt dravām problēmas. Vasarā bieži ir lapu medus, bet pavasarī — agrais ienesums izpaliek. Arī šopavasar bija tik auksts, ka bites nevarēja izlidot, bet ķiršu ziedu laikā lija lietus.
Dzimusi un augusi laukos
Pagasta centrs no “Jaunkalnbindēm” ir attālu, tuvākās pilsētas — vēl tālāk. Vai nepietrūkst civilizācijas? “Mani tas netraucē. Tieši pretēji — patīk. Rīgā mums ir dzīvoklis, jo vīrs tur vēl strādā. Dēlam ir dzīvoklis. Esmu dzimusi un augusi laukos, tepat Grundzālē. Man klusums patīk,” secina H. Zvejniece.
Šobrīd “Jaunkalnbindēs” norit lieli remontdarbi. Pamazām jaunus vaibstus iegūst senā dzīvojamā māja. Saimnieki nolēmuši, ka viņu saimniecībā kūtiņas iemītnieku nekad nebūs, tāpēc šī ēka tiek pārbūvēta neiztrūkstošā lauku sētas akcentā — pirtiņā. Jautāta, vai saimniecībā nākotnē netiek plānota lauku tūrisma nozare, saimniece nevilcinoties atbild noraidoši. Māja tiek posta un iekārtota savam priekam, labsajūtai un atpūtai. “Bērniem draugi vaicā, kad viņus aicinās ciemos. Tāpēc arī jāiekārto, lai viesi varētu mājas aplūkot,” paskaidro grundzāliete.
Pārdomas par lauku gaisotni
Zvejnieku ģimenes atvases dzīvo un strādā Rīgā. Meita ir skolotāja, bet dēls — uzņēmējs. Laukos visi sarodas brīvajos brīžos. Saimniece, vaicāta, vai pa nedēļu viņa visu laiku saimnieko viena, atsmaida, ka pie viņas, līdzīgi kā aktrise “Ragārēs”, mitinoties aktrise Irīna Tomsone “Jaunkalnbindēs”. Pēc brīža aktrise tiešām iznāk no dzīvojamās mājas, lai pārliecinātos, vai mājas saimnieces ciemiņi nedodas un pagasta centru. I. Tomsone nolēmusi aizbraukt līdz Valmierai, tāpēc viņai jānokļūst līdz tuvējai autobusu pieturai. Diemžēl “Ziemeļlatvijas” ceļš ved pretējā virzienā, tāpēc mums neizdodas uzzināt aktrises pārdomas par lauku gaisotni, kas valda visapkārt.
No kurienes tie likumi rodas
“Jaunkalnbindēs” saimnieki bioloģisko saimniekošanu apgūst jau otro gadu. “Būšu apmierināta, ja viss tāpat virzīsies uz priekšu. Lai tikai Eiropa mums nediktē tik milzīgus noteikumus. Nesaprotu, no kurienes tie likumi rodas. Ja jau mēs esam Eiropas Savienībā, tad noteikumiem vajadzētu būt vienādiem, nevis Latvijai — citi, bet tur — citi,” nesaprot zemniece.
Viņa kopā ar ekskursantu grupu vērojusi, kā Holandē kādā zemnieku saimniecībā top siers. Tur bijusi liela netīrība. Divas sievas bez lakatiņa vai cepurītes žampājušās ar rokām pa vannām, tikai priekšauts bijis apsiets un koka tupeles kājās. Latvijā tādu iestādi sen aizkalpētu ciet. Kaķis staigājis pa siera rituļiem, bet citus bija apgrauzušas peles. “Zemnieks stāstīja, ka viņam 30 govju un viņš izslauc 2000 litru cauru gadu. Brīnumainas govis!” ironiski saka grundzāliete.
