Par Pēterburgas kliķi Krievijā sauc prezidenta Putina politisko komandu, kas pamatos komplektējas no bijušajiem Sanktpēterburgas ierēdņiem, kuru vidū svarīga loma tiek atvēlēta bijušajiem čekistiem.
Par Pēterburgas kliķi Krievijā sauc prezidenta Putina politisko komandu, kas pamatos komplektējas no bijušajiem Sanktpēterburgas ierēdņiem, kuru vidū svarīga loma tiek atvēlēta bijušajiem čekistiem. Krieviski visbiežāk tiek lietots apzīmējums “piķerskaja komanda”, kas intonatīvi vislabāk atbilst tulkojumam “kliķe”.
Jāatgādina, ka pats Putins ne tikai ir pēterburdzietis pēc izcelsmes un iegūtās izglītības, savā pilsētā viņš atgriezās arī pēc tam, kad beidza pastāvēt VDR un līdz ar to arī krievu spiegu kantoris. Tajā laikā jaunā Sanktpēterburgas vadība meklēja uzticamus kadrus, un Putins kļuva par Anatolija Sobčaka palīgu. Tika uzskatīts, ka abi vīri kļuvuši draugi, bet vēlāk tieši Putins savas nemākulības dēļ burtiski izgāza Sobčaka vēlēšanu kampaņu, kas vēlāk spilgto un talantīgo politiķi noveda priekšlaicīgā nāve. Stāsta, ka Sobčaks pēc vēlēšanu zaudējuma par Putinu izteicies necenzētiem epitetiem.
Lai kā tas būtu bijis, Putins uz Maskavu līdzi ņēma cilvēkus, kurus bija iepazinis agrākajā darbā un augstskolā.
Kliķe grib saglabāt pozīcijas
Cilvēki, kas grupējas ap Putinu, jūtas ļoti ietekmīgi un vareni šodien. Bet kas ar viņiem notiks pēc tam, kad Putinam beigsies pilnvaru termiņš? Vairumā gadījumu vecajās demokrātijās augstus amatus valsts vadībā ieņem cilvēki, kuri arī bez šā amata spēj sevi nodrošināt. Uzņēmējs atgriezīsies savā biznesā, un viņam var tikai nākt par labu varas gaiteņos iedibinātie sakari un pazīstamība. Tas pats sakāms par advokātiem, finanšu speciālistiem, zinātniekiem un tā tālāk. Krievijā no laiku gala valdījušas citas tradīcijas, jo šajā zemē cilvēks jūtas varens tikmēr, kamēr viņa rokās atrodas vara. Pēc tam ikviens kļūst melns un maziņš. Lai atceramies, ar kādu idiotisku neatlaidību gandrīz simtgadīgi veči pūlējās noturēties politbiroja vadībā tā sauktajos Brežņeva laikos.
Vai daudzi no Jeļcina gadu varasvīriem palikuši savos amatos arī tagad? Gandrīz neviens. Daži pat bijuši spiesti bēgt uz ārzemēm. Tāpēc ir viegli saprast valdošos uztraukumus Putina komandā, un vienīgā reālā izeja dažiem šķiet prezidenta ievēlēšana uz trešo pilnvaru periodu. Tā kā šāds risinājums būtu īsti pa prātam arī pašam Putinam, tad jautājums tiek apspriests kuluāros visai atklāti. Un mainīt konstitūciju Krievijā nav sarežģīti, jo Valsts domē milzu pārsvars ir Putinu atbalstošajai partijai “Vienotā Krievija”. Kā runasvīri lems, tā būs.
Presē apspriesti arī citi varianti. Piemēram, uz četriem gadiem par prezidentu ievēlēt kādu uzticamu kliķes ielikteni, un pēc tam atkal no jauna varētu balotēties Putins. Mazliet nedrošs gājiens, jo nevar zināt, kas tādam ieliktenim var iešauties prātā. Savulaik Gorbačovs izbaudīja viceprezidenta Janajeva nodevību. Vēl viens variants — beidzot tiek novests līdz galam Krievijas – Baltkrievijas apvienošanas plāns, un tad Putins varētu ieņemt jaunās federācijas prezidenta amatu.
Visdrošākais tomēr putiniešiem šķiet pirmais variants, un kliķe gatava samalt miltos ikvienu, kurš nopietni piesaka savu kandidatūru uz nākamā prezidenta krēslu.
Apsteidzošais manevrs
Vienlaikus Krievijas valdošajai elitei jābaidās no tā, ka oranžo revolūciju vilnis var pārsviesties uz Eirāzijas impēriju. Tāda veida revolūcija draudētu ne tikai ar varas maiņu Kremlī, bet kādā no variantiem arī ar Krievzemes sašķelšanos daudzās neatkarīgās valstīs. Ka tauta spējīga uz masveida akcijām, uzskatāmi liecināja plašie pensionāru mītiņi un demonstrācijas gada sākumā.
Pēc oranžās revolūcijas Ukrainā Maskavas varas gaiteņos dzima ideja, ka jārīkojas apsteidzoši. Šajā nolūkā tika izveidota jaunatnes “patriotiskā” organizācija “Naši”, kas uzskatāma par kaut ko vidēju starp “Hitlerjūgendu” un Ķīnas hunveibīniem. Sākumā bija Pēterburgā dibinātais jaunatnes grupējums “Kopā ejošie”, kuri sevi uzskatīja par Putina “šturmovikiem”. Varas pozīciju stiprināšanai bija vajadzīga Viskrievijas mērogu organizācija, kura slepus tiek finansēta no valsts budžeta. Sastāvs visai raibs, bet stingra militāra disciplīna tiek iedresēta daudzajās apmācības nometnēs. Savu spēku “Naši” demonstrēja, kad 60 tūkstoši uz pāris stundām bloķēja vienu šoseju.
Kam īsti domāti “Naši”? Jebkuram gadījumam, kad rastos vajadzība izdzenāt protestējošas tautas masas. Galvenie ieroči varētu būt beisbola vālītes un metāla cauruļu gabali, ar kuriem dauzīt demonstrantu pakaušus.
Vienlaikus Krievijā aizvien uzmācīgāk tiek propagandēta doma, ka krievu tautas tradīcija dara neiespējamu Rietumu modeļa demokrātijas ieviešanu.
Ir arī opozīcija
Maskavas lielie laikraksti un televīzijas kanāli kļuvuši paklausīgi varas norādījumu pildītāji, ļoti spēcīgi darbojas iekšējā cenzūra. Brīvdomības uzplaiksnījumi visai reti. Neliels izņēmums ir TV kanāls “EuroNews”, ko pašā Krievijā skatītāji neredz. Vēl radikālāks ir TV kanāls, kas krievu valodā raida Izraēlai, abus Valkā varam redzēt pa kabeļtelevīziju, citviet iespējams uztvert ar satelītantenu.
No Izraēlai domātajiem raidījumiem varam izsecināt, ka Krievijā organizējas antiputinistu grupas jaunatnes kolektīvos, sevišķi Maskavā. Vieni no sakarīgāk domājošiem ir partijas “Jabloko” jaunatnes sekcija. Protams, pastāv arī opozīcija politisko partiju līmenī, bet tā ir sašķelta un ar ambicioziem līderiem galvgalā, tāpēc jaunatne ir nopietna cerība, kas spētu veidot saliedētu pretspēku Pēterburgas kliķei. Cik iespējams noprast, šie jaunieši noraida pakaušu dauzīšanu ar beisbola vālēm, viņi uzsvaru liek uz vēlētāju prātu ietekmēšanu par labu opozīcijai. Šo jauniešu vājā puse ir finansējuma trūkums un gauži mazās iespējas uzskatus paust publiski.
Viens no mērķiem, kāpēc Kremlis tik pārspīlēti cildina “padomju tautas nopelnus nacisma sagrāvē”, ir patriotisma uzkurināšana “Naši” un līdzīgās jaunatnes organizācijās. Tajā pašā laikā tiek slēpti vēsturiskie fakti par to, ka krievu tauta 1941. gada oktobrī hitleriešus uzskatīja par saviem atbrīvotājiem. Par kolhozniekiem lieki runāt, jo par Maskavas strādniecība 16. oktobrī bija gatava sveikt pirmos vācu tankus. Staļins jau bija devis rīkojumu evakuēt valdības iestādes, un bēgšana notika lielā panikā, kamēr “proletariāts” līksmoja un bija gatavs saplosīt ikvienu Berijas kalpu, kas gatavojās saspridzināt rūpnīcas, iestāžu ēkas, veikalus, tiltus un pat metro elektroapgādes sistēmas. Par to liecina rakstnieka Arkādija Pervenceva ieraksti dienasgrāmatā, ko izdevies saglabāt cauri ilgiem gadiem. Jā, tieši 16. oktobris bija diena, kad Hitlers varēja viegli ieņemt Maskavu, ja vien būtu zinājis patieso situāciju. Nākamajā dienā jau bija par vēlu, Maskavas sargāšana tika uzdota ģeniālajam karavadonim Žukovam, bet no Tālajiem Austrumiem uz fronti brauca svaigas divīzijas.
Maz ir to cilvēku Krievijā, kas zina patieso vēsturi. Tāpēc Kremlim tik viegli manipulēt ar sabiedrisko domu. Cik ilgi tas izdosies, to redzēsim.
