256. turpinājums. Māte it kā sastomījās, bet es māju, lai skrien pāri virtuvei uz lielo ķēķi, kur jau bija saskrējuši kāds desmits krievu zaldātu.
256. turpinājums
Māte it kā sastomījās, bet es māju, lai skrien pāri virtuvei uz lielo ķēķi, kur jau bija saskrējuši kāds desmits krievu zaldātu. Ik pēc desmit vai piecpadsmit sekundēm visriņķī granda artilērijas lādiņi, un drīz vēl viens spēriens sadrebināja māju, pa lielās krāsns muti izsviežot pelnu mutuli — eksplozijas vilnis bija skāris mājas skursteni. Krāsns priekšā uz kurināmo žagaru klēpja tobrīd sēdēja kāds karavīrs, un visi pelni tika viņam.
Tumšākajā kaktā iespiedušies pāris krievu, kuri nepārtraukti meta krustus un kaut ko murmināja. Citi stāvēja kur nu kurais, vairīdamies tikai no vienīgā loga. Karavīri sprieda, ka vācietis gan tas nevarot būt, jo fricis mēdzot šaut daudz taupīgāk, viņš tā nešķiežoties ar munīciju. Apšaude pierima tikpat pēkšņi kā sākusies, likās pat dīvaini, ka vairāk negaudo un negrand. Viens no krieviem, kurš izlikās tāds kā komandieris, uzmanīgi pavēra mazu šķirbiņu smagajām dubultīgu dēļu durvīm, lai ielūkotos pagalmā. Kad arī es gar viņa padusi gribēju palūrēt, kareivis mani sabāra, teica, ka man vēl visa dzīve priekšā, ka nevajagot pašam meklēt nelaimi. Par to mana māte viņam veltīja atzinīgus vārdus, kaut vienlaikus pati sāka prātot, ka labāk būtu bijis, ja mēs nokļūtu pagrabā. Kad klusums turpinājās, bargais kareivis arī mums atļāva turp aizskriet, jo nebija taču tālu, tikai kādi divdesmit soļi, ja skrien ar līkumu pa taciņu. Es paķēru savu trīsgadīgo māšeli padusē un taisni caur upeņkrūmiem noskrēju lejā līdz pagrabiņa durvīm, bet tur mūsu ceļu aizsprostoja kādi pieci liela auguma suņi, kas iejūgti zemos rateļos. Bet tūdaļ viens kareivis kaut ko nokliedza, un suņi paklausīgi mums padeva ceļu. Ieskrējām pagrabā, un tūdaļ tuntuļu tuntuļiem mums sekoja arī mamma. Kartupeļu aizgaldos bija ierīkojušies sakarnieki, tur viens visu laiku skaļi bļāva klausulē, pretējā pagraba puse bija aizņemta ar ievainotajiem, un tādu tur bija krietns desmits. Mums atlika tikai viena brīva sienmale, kas tieši pretī durvīm. Ievainotie karavīri jau bija pārsieti un noguldīti uz salmiem, dažiem caur apsaitējumiem sūcās asinis, citi skaļi vaidēja. Reižu reizēm ieskrēja sanitāre, jauna meiča ar gvardes nozīmīti pie krūtīm. Tad viens no savainotajiem, kuram kāja bija iešinota un asiņaina, žēlabainā balsī sauca:
— Māsiņ, māsiņ, vai tiešām man to kāju noņems?
Kādu no ievainotajiem noguldīja uz suņu pajūga rateļiem, un karavīra pavadībā visa verzele joza pa ceļu uz “Spēlēniem”, kur laikam atradās īstais medpunkts, ko krievi sauca par medsanbatu.
Turpmāk vēl.
