Ne visiem šodien ir darbs un pienācīga iztikšana, tāpēc slimošana šādās ģimenēs izvēršas par īstu traģēdiju. Man ir draudzene, kura, kā par nelaimi, šajās pirmajās rudenīgi vēsajās un nemīlīgajās dienās apslima. Arī apkures sezona vēl…
Apciemojot vājinieci, runājāmies par šo un to, kamēr viņa nenocietās un ar asarām acīs atzinās, ka ir šausmīgi, ja ģimenes budžets neļauj aptiekā nopirkt ģimenes ārsta izrakstītos medikamentus.
Tie slimniecei bija ļoti vajadzīgi, jo dakteris atrada pamatīgu iekaisumu. Tātad, bez antibiotikām nu nekādi nevarēja iztikt, bet draudzenes pašreizējā rocība neļauj uzreiz nopirkt zāles par 18 latiem.
Ejot otrreiz pie ārsta, viņa kautrīgi parādījusi izziņu par trūcīgās personas statusu ar cerību, ka varbūt tagad ārsts viņai piemeklēs un izrakstīs lētākas zāles. Nekā nebija, zāles izrakstīja, bet atkal viņai roka necēlās par tām maksāt tik lielu naudu.
Tā vietā viņa meta kaunu pie malas un kopā ar aptieķnieku sameklēja pavisam lētas zāles, par kurām bija lasījusi kādā reklāmas bukletā.
Tās maksāja nedaudz vairāk par diviem latiem un bija ražotas tuvējās ārzemēs. Vakarā viņa man priecīga rādīja medikamenta iepakojumu un stāstīja, ka tās palīdzot izveseļoties.
Es priecājos līdzi, bet mani nepamet sajūta, kāpēc šodien, kad katrs lats ir svarīgs, ārsts neizrādīja nekādu interesi un nenolaidās no saviem augstumiem, lai kaut mazliet izrādītu interesi par slimnieces situāciju.
Esmu dzirdējusi, ka zāļu piegādes firmas ar ārstiem noslēdz vienošanos, ka viņi pacientiem izrakstīs konkrēto firmu ražojumus.
Par šo pakalpojumu mediķiem tiek uzsaukts ceļojums uz kādu eksotisku valsti vai piesolīti citi labumi. Skaisti, ja vien no tā neciestu trūcīgā un nabadzīgā tauta.
