255. turpinājums. Ideoloģiskā motivācija un valstu vadītāju mērķi tad jāuztver par otršķirīgiem faktoriem, kuriem, nomainoties paaudzēm, vairs paliek tikai vēstures fakta bezkaislīgais paudums.
255. turpinājums
Ideoloģiskā motivācija un valstu vadītāju mērķi tad jāuztver par otršķirīgiem faktoriem, kuriem, nomainoties paaudzēm, vairs paliek tikai vēstures fakta bezkaislīgais paudums.
Kad pilnīgi satumsa, sāka degt kādas mājas, kuras no “Pluņķiem” grūti saskatāmas meža strēmelītes dēļ. Liekas, tās bija “Ēķenes”, ko acīmredzot bija aizdedzinājuši vācieši, lai apgaismotu neitrālo joslu, pār kuru varēja gaidīt krievu uzbrukumu. Mēs atkal visi izgājām pagalmā un kopā ar majoru raudzījāmies notiekošajā. Krievu virsnieks mums rādīja arī frontes karstākos posmus — vienu Zaubes centra virzienā, bet otru Taurupes – Ķeipenes pusē, kur blāzmoja visa pamale. Mēs atradāmies it kā vidū starp šīm divām kauju blāzmām, tāpēc nospriedām, ka mums varbūt nekas nopietns vairs nedraud, un bija jau arī pēdējais laiks mēģināt nosnausties.
Tēvs palika nakšņot ratnīcā, jo vakara krēslā tur ievilka arī mantu vezumu. Šādu lēmumu galīgi izšķīra kāda saraušanās ar vienu garnadzīgu zaldātiņu, kuru tēvs pieķēra čamdoties gar mūsu vezumu. Zaldātiņš bija stipri pārbijies, lūgtin lūdzās, lai tikai majoram nesakot, tad viņam būšot “kriška”. Vēl uz vāgūzi pārvācās saimnieka māsa Marija, līdzi stiepdama savu visvērtīgāko bagātību maisu. Arī saimnieks izlēma palikt kopā ar manu tēvu, jo diviem vīriešiem pulkā esot drošāk. Istabās palika tikai saimniece ar manu māti un mazo māšeli, un arī es iegāju savā kambarītī, kur iekritu gultā neizģērbies, piesedzoties tikai ar savu sadilušo mētelīti. Nedzirdot nekādus trikšņus, es aizmigu ciešā jo ciešā miegā. Tagad varēja kaut ar tankiem pāri griestiem braukt, es nepamostos.
Pamodos rīta agrumā no dzestruma, jo kāds bija atvēris logu. Izberzējis acis un apvilcis savu veco mētelīti, kas vairāk atgādināja sadilušus piebaldzēnu svārkus, izbāzu galvu pa logu. Lopu virtuves galā zem ceriņkrūma rēgojās krievu haubice ar strupu stobru, tai apkārt rosījās karavīri. Arī tālāk, kur ratnīcas gala zālājs pārgāja šaurā pļavas strēmelē starp izretotu ābeļdārzu un lielo kartupeļu lauku, seklas bedrītes ar sapieru lāpstiņām kašņāja krievu zaldātiņi. Nekur nemanīja neviena no tiem karavīriem, kuri bija atnākuši iepriekšējās dienas pievakarē. Tiesa, pagalmu es nevarēju redzēt, bet jutu, ka pa nakti viss izmainījies.
Tad pēkšņi pāri jumtam sāka lidot artilērijas lādiņi, griezīgi gaudodami un paceldami eksloziju stabus kaut kur tālumā, kur iepriekšējā dienā dega Zaube. Tad ievēroju, ka šāviņi sāk krist aizvien tuvāk, it kā ar šaha zirdziņa lēcieniem viens pēc otra cilpodami pāri klajiem laukiem. Es kādu brīdi to visu vēroju ar lielu interesi, līdz tuvākie lādiņi jau krita kādu 200 metru attālumā. Jau atgāju no loga ailes, lai paslēptos tumšākajā kaktā, kad pa logu istabā saleca vairāki karavīri, aizraudami mani sev līdzi uz lopu virtuvi, kur aiz biezā akmens mūra ikviens varēja justies puslīdz drošībā. Kad skrēju cauri virtuves stūrim, no saimnieku gala izsteidzās mana mēte, līdzi raudama samiegojušos meitēnu, viņas bija jau blakus plītij, kad māja salīgojās spēcīgā grandienā, jo kārtējais šāviņš bija trāpījis tieši mājas jumta čukurā, vairākās vietās ieplīsa nomelnējušie griesti un uz čuguna riņķiem grabot nobira šķembas un drazas.
Turpmāk vēl
