Kad nupat pensijas samazināja par 10 procentiem, tad daudzi pensionāri bēdājās, ka tiem jādzīvo pusbadā. Ja nu pensijas pavisam izbeigtu maksāt, tad pusmiljons pensionāru ātri vien nomirtu badā.
Tūliņ gan atgādināšu jaunākiem cilvēkiem, ka pensijas mūsu valstī sāka maksāt nesen – tikai no 1956. gada. Toreiz pensija bija kā svešvārds, daudzi pat nezināja, kas tā pensija tāda ir. Un brīnums – bez šīs pensijas neviens badā nenomira.
Toreiz cilvēki strādāja, kamēr vien spēja, bet, kad spēki pavisam izsīka, tad līdz pēdējam elpas vilcienam tos baroja un uzturēja viņu bērni. Tas bija nerakstīts svēts pienākums pret saviem dzīvības devējiem, kas gadsimtiem turpinājās no paaudzes uz paaudzi.
Šodien šis svētais pienākums pret saviem vecākiem daudzkārt jau ir apgriezies pilnīgi otrādi. Mēs visapkārt redzam un lasām avīzēs, ka mīļie bērniņi atņem saviem vecākiem pasi un, ja vien varētu, atņemtu arī visu pensiju. Tas ir briesmīgi!
No savas personīgās pieredzes gribu pastāstīt, kā vēl pirms 80 – 90 gadiem cilvēki bez pensijām izdzīvoja, latviešu skaits toreiz pieauga par 30 – 40 tūkstošiem gadā un tuvojās diviem miljoniem.
Toreiz manā Cērtenītē katram bija sava būda, kur dzīvot, un pūrvieta dārgās zemītes, no kā pārtikt. Katrā mājā uz šīs mazās platības turēja govi, pāris ruksīšu un vistu bariņu. Uz šīs pūrvietas galvenais bija kartupeļu lauks. Kad ap ievu ziedēšanas laiku iestādīja 10 pūrus kartupeļu, tad pie otrajām salnām noraka 50 – 60 pūru. Tā bija droša otrā maize visai famīlijai uz gadu.
Gan pieraduma, gan arī taupības dēļ toreiz vecīši gandrīz katrā mājā savām vajadzībām rūpīgi kopa un izaudzēja paši savu tabaciņu, ko visi pīpēja ar paštaisītiem kaļķīšiem, kurus no mutes izņēma tikai svētdienu rītos, Bībeli lasot. Ne tikai kaļķīti, bet arī plītis un pečkas aizkūra ar akmens kramenīcas šķiltavas dzirksteli. Tā iznāca lētāk.
Vēl gribu izsacīt tikai savas subjektīvās domas par pensijas izlietošanu, kam daudzi, protams, nepiekritīs. Pirmais – pensija nav domāta, lai braukātu ekskursijās pa Kanāriju salām vai Ēģiptes piramīdām.
Vēl pensija nav domāta, lai ar lepnu mašīnu braukātu uz tuvējo veikalu pēc alus un cigaretēm.
Tāpat pensija nav domāta, lai pensionārs pilsētnieks uzturētu teļa lieluma suni un ēstu ar to no vienas bļodas.
Vēl pensija nav domāta, lai mūsu mīļās pensionāres trešo daļu vai pat pusi no tās nopļāpātu pa telefonu.
Un beidzot – pensija nav domāta, lai pensionārs ar to pabalstītu savus slinkos bērnus un pat mazbērnus, jo valsts piešķirtā pensija ir domāta tikai vienai personai.
Visbeidzot – pensija ir domāta tikai un vienīgi dienišķajai maizītei. Vienam pietiekami.
