Smiltenieši Anda un Jānis šovasar atvaļinājumu izvēlējās pavadīt, ceļojot pa Eiropu. Vairākus tūkstošus kilometru pāri Eiropai uz Venēciju viņi veica ar savu busiņu.
Smiltenieši Anda un Jānis šovasar atvaļinājumu izvēlējās pavadīt, ceļojot pa Eiropu. Vairākus tūkstošus kilometru pāri Eiropai uz Venēciju viņi veica ar savu busiņu.
Lai arī lielākā daļa ceļotāju parasti izvēlas komfortablu braucienu, kuru organizē kāda tūrisma firma, smiltenieši uzskata, ka viņu izvēlētais variants ir daudz izdevīgāks. “Varbūt kaut ko neredzējām, jo mums vienkārši nebija informācijas, toties ceļojuma laikā bija vienreizēja brīvība,” uzsver Jānis. Anda piekrīt, ka ir svarīgi, ja var apstāties un atpūsties, kad esi noguris, un doties ceļā, kad esi atguvis spēkus, nevis tad, kad pavēl gids vai ekskursantu grupas vadītājs.
Finansiāli izdevīgs pasākums
Anda un Jānis astoņās dienās kopumā nobraukuši 5200 kilometru. Pie stūrēs sēžoties pārmaiņus, viņi veikuši šādu maršrutu: Rīga – Viļņa – Traķi – Krakova – Veļička – Budapešta – Ļubļana – Skočjanska Jama – Ankara – Venēcija – Verona – Insbruka – Pilzene – Karlovi Vari – Prāga – Kauņa – Rīga. Ekskursija diviem cilvēkiem izmaksājusi aptuveni 500 latu, tāpēc ceļotāji uzskata, ka šis bija ļoti interesants, turklāt finansiāli izdevīgs pasākums. Anda noskaidrojusi, ka, piemēram, dodoties uz Venēciju, vienam cilvēkam tikai biļete maksā ap 250 latu.
Maršruta izvēlē korekciju nebūtu
Gatavojoties braucienam, ceļotāji izpētījuši visus iespējamos materiālus un izvērtējuši, ko vēlas apskatīt un uz kurām valstīm doties. Apvaicāti draugi un paziņas, uzklausīti arī viņu ieteikumi. Tā radies maršruts, un šobrīd, pēc atgriešanās Latvijā, Jānis apgalvo, ka viss ieplānotais ir paveikts. Ja šādā ceļā būtu jādodas atkal, Anda uzskata, ka maršruta izvēlē korekciju nebūtu. Viss izdevies lieliski.
Smiltenieši būtiski ieekonomējuši uz naktsmītņu rēķina, jo nakšņojuši savā busiņā, kurā krēslus transformējuši par guļvietām.
Līdzi bijis arī ledusskapis, gāzes plīts, pārtika un, galvenais, dzeramais ūdens, kas Eiropas valstīs ir salīdzinoši dārgs produkts.
40 cilvēku sēž vienā kastē
“Sākotnēji mums bija iespēja doties uz sanatoriju Jūrmalā, bet tur nekas nav īpaši lēts, tāpēc nolēmām izbraukt apli pa Eiropu un paskatīties, kā citur cilvēki dzīvo,” paskaidro Jānis. Ja ikdienā darba gaitās viņš mēnesī pie auto stūres nobrauc aptuveni divus tūkstošus kilometru, tad šīsvarasas atpūtas brauciens viņam bijis gandrīz divarpus mēnešu garumā. Vai šādā ceļojumā varēja atpūsties? Abi ceļotāji atbild apstiprinoši un uzsver, ka tieši šī ir individuālā ceļojuma priekšrocība.
“Grupā parasti 40 cilvēku sēž vienā kastē — autobusā. Katram cilvēkam ir savs raksturs, savas vēlmes, ar kurām pārējiem lielākā vai mazākā mērā jārēķinās. Konflikti ir neizbēgami,” uzskata Anda. Šajā gadījumā saskarsme izpaliek. “Ja, piemēram, mums pusceļā apnīk un nolemjam braukt atpakaļ uz mājām, mēs to varam darīt. Turpretī grupā būs vien jāmokās līdz galam,” pārliecina Jānis.
Talkā ņemti žesti un smaidi
Vai ceļā nepavadīja zināma nedrošības sajūta — tomēr tālu projām no mājām un vieni paši? Anda secina, ka šādas pārdomas pat uz mirkli nav ienākušas prātā. Savukārt Jānis uzsver, ka tikpat labi kaut ko nozagt vai kaut kas var atgadīties arī ceļā uz Rīgu vai Valmieru, tāpēc būtiskas atšķirības nav. Tikai sākotnēji brauciens var šķist riskants.
Valstīs, kuras aplūkoja smiltenieši, lielākoties saprot vācu valodu, angļu — sliktāk. Viņiem savukārt zināšanas ir gluži pretējas, tāpēc talkā ņemti žesti, smaidi, un saziņas problēmu nav bijis. Tuvāk Čehijai noderējušas krievu valodas zināšanas.
Redzēto ir grūti izteikt vārdos
Vaicāti par iespaidiem, abi ir vienisprātis, ka aplūkotas pasakainas vietas. Visu redzēto ir grūti izteikt vārdos, tāpēc viņi izlīdzas ar ceļotāju iemīļoto teicienu, ka vislabāk to visu aplūkot pašam savām acīm.
Vispirms ceļš vedis uz Traķu pili, kurā abi savulaik bijuši skolas laikā. Tālāk — Polija un draugu ieteiktās Veļičkas sāls raktuves. Augstie un Zemie Tatri, par kuriem īpaši sajūsminās Jānis, jo šo Eiropas daļu viņam aplūkot izdevies pirmo reizi. Tālāk — Slovēnija un Skočjanska Jama stalaktīta alas. Horvātija, tad Ankara un pelde Adrijas jūrā.
Baltiešus sajūsminājis fantastiski dzidrais jūras ūdens, kura dēļ nācies piedzīvot arī kādu kuriozu. Jānis stāsta, ka šādā ūdenī grūti saprast, kāds ir tā dziļums. Dodoties peldēties, viņš mēģinājis kāpt no viena akmens uz otru, jo šķitis, ka tas ir aptuveni pusmetra dziļumā. Negaidīts bijis pārsteigums, kad izrādījies — nolūkotais akmens ir gandrīz pusotra metra dziļumā. “Vienkārši ātrāk tiku pie peldēšanas,” pasmaida smiltenietis.
Cenas tur bija vienkārši fantastiskas
Visu braucienu ceļotāji dzīvojuši pēc Latvijas laika. Tas darīts apzināti, lai pielāgošanās jaunajam ritmam neradītu nogurumu. Ja bijis nepieciešams uzzināt kāda aplūkojamā objekta atvēršanas laiku, vienkārši pierēķinājuši klāt laika starpību.
Visvairāk iespaidu, protams, gūts ceļojuma galamērķī Venēcijā. Veiksmīgi šķērsojuši tiltu, nokļuvuši salā un atraduši stāvlaukumu, viņi piecas stundas veltījuši pilsētas iepazīšanai. “Cenas bija vienkārši fantastiskas,” secina Jānis. Dīzeļdegviela tur maksājusi 80 santīmu, konfektes, parastas ledenes — 20 latu kilogramā. Atpakaļceļā smiltenieši pusdienojuši Čehijā, Puškina kafejnīcā. Par zupu un otro ēdienu viņi samaksājuši 16 latu. Ceļotāji lēš, ka par līdzīgām porcijām Venēcijā būtu jāmaksā vismaz 60 latu.
Kā jau dārgā valstī, Itālijā smilteniešiem nācies vērot arī kontrastus. “Tādu bomzi, kādu redzējām Venēcijā, Latvijā neesmu redzējis,” saka Jānis. Anda piebilst, ka vīrieti sastapuši, kad viņš jau bija šķērsojis kādu tiltu, bet smirdoņa, kas viņu pavadījusi, bija jūtama visā nepilnus piecus metrus garā tiltiņa teritorijā.
Ceļojums sniedz brīvības sajūtu
Ceļotāji braukuši gan pa parastajiem, gan maksas ceļiem. “Vācijas ceļus nevar salīdzināt ar Slovēnijas vai Itālijas bāņiem, kas ir vienkārši ideāli,” vērtē autobraucēji.
Smilteniešiem nācies robežu šķērsot arī tādās vietās, kuras citi izmanto retāk. Anda smaidot atceras robežpunktu, caur kuru viņi no Slovēnijas devušies uz Itāliju. Jānis iedevis robežsargam abas pases un automašīnas dokumentus. Tas palūkojies uz “papīriem”, uz ceļotājiem un, ielūkodamies automašīnā, prasījis, kur tad ir tas trešais braucējs.
Vaicāti par nākamās vasaras atvaļinājuma plāniem, abi ceļotāji vēl neatklāj, vai un kurp dosies. Tomēr vienu viņi zina pavisam noteikti — tas nebūs ceļojums kopā ar ekskursantu grupu, jo šovasar iegūtā pieredze atklājusi, ka individuālais ceļojums sniedz burvīgu brīvības sajūtu.
Abi apstiprina, ka astoņas ceļā pavadītās dienas ir optimāls ilgums, lai būtu prieks, ka ceļš ved mājup.
