Veronika un Jānis iepazinās vakariņās pēc kartupeļu rakšanas talkas. Veronika todien aizgāja palīdzēt draudzenei.
Veronika un Jānis iepazinās vakariņās pēc kartupeļu rakšanas talkas.
Veronika todien aizgāja palīdzēt draudzenei. Dienā viņi vēl nesastapās, jo Jānis bija darbā — Strenču mežrūpnieku uzņēmumā, kur strādāja par traktoristu. Abi saskatījās pie vakariņu galda.
Veronikai iekrita sirdī slaidais puisis ar lokainajiem matiem, un arī viņš ievēroja māsas draudzeni.
Pēc gada 1955. gada 18. augustā abi apprecējās — 22 gadus vecā Veronika no Latgales, kura šajā pusē ieradās, lai strādātu Sedas kūdras purvos, un 30 gadu vecais Jānis — bijušais vācu armijas leģionārs. Viņš jau bija izcietis sodu padomju lēģerī un pārradās dzimtenē, kā pats saka, apzīmogots. Iespēja skoloties tālāk bija liegta.
Šovasar strencēnieši Veronika un Jānis Eihes svinēja Zelta kāzu jubileju. Abi laulībā nodzīvojuši 50 gadu.
Vai ne reizi tik ilgā laikā neiešāvās prātā doma par šķiršanos? Tāds jautājums pats uzprasās uz mēles, dzīvojot mūsdienu sabiedrībā, kurā šķiršanās un partneru maiņa ir ikdienišķa lieta.
“Nē, nekad,” sirmais pāris atbild vienbalsīgi. “Kāpēc tagad cilvēki tik ļoti šķiras?” prāto Jānis. “Gan tāpēc, ka ir aprēķina laulības, kurās manta ir galvenais, gan tāpēc, ka pret laulībām neizturas tik nopietni kā agrāk. Agrāk, ja domāja par precēšanos, tad to darīja nopietni. Domāja dzīvot visu mūžu kopā.”
Bet ko darīt tad, ja kādam no precēta pāra pēkšņi rodas liela mīlestība pret citu cilvēku? “Kad kāds cits cels nost, tad jau nenosargās. Bet kāpēc tam pārim tad vispār bija jāsaiet kopā?” ar pretjautājumu atbild Jānis. Savukārt Veronika piebilst: “Tā nevar skraidīt apkārt. Ir jāpaciešas, lai vēlāk nav jānožēlo.”
Drīz vien pēc kāzām un dēla piedzimšanas viņa trīs mēnešus gulēja Valmieras slimnīcā ar iešinētām kājām (diagnoze — tromboze), un citas sievas palātā teikušas: “Vai dieviņ, cik tev skaists vīrs, vai tu nebaidies, kamēr viņš viens bez tevis?” Viņa neesot par to domājusi. Prātā bijis tobrīd turpat slimnīcā citā nodaļā gulošais jaundzimušais dēls.
Veronika un Jānis pirms kāzām draudzējās gadu. Šajā laikā abi atzina, ka viens otram patīk, un nolēma kopā dzīvot un kopā sisties cauri dzīvei. Jaunais pāris kopdzīvi sāka trūcīgi, īrētā istabiņā. Abi nāca no daudzbērnu ģimenēm, vecāki palīdzēt nevarēja.
“Mani nekad bagātība nav pievilkusi. Domāju toreiz, ja strādāsim abi divi, tad sagādāsim visu,” atceras Jānis.
“Mūsdienās jaunie nav taupīgi,” spriež Veronika. “Negrib dārziņu pie mājas, jo tad ir jāstrādā. Viņi grib iet uz ballītēm, tusiņiem. Mēs gan darbos rāvāmies. Mums nekā nebija. Galvenais bija darbs, lai varētu izdzīvot. Adīju, šuvu. Nebija laika domāt par tādām lietām, kas tagad precētiem jauc galvas.”
Tomēr arī Eihu ģimene nedomāja tikai par darbu. Jānis ilgus gadus dziedāja jauktajā korī. Veronika brauca viņam līdzi uz koncertiem. Vēl tagad viņa atceras, cik jauki bijuši Strenču mežrūpnieku uzņēmuma karnevāli.
“Strenču MRS” ir Jāņa pirmā un vienīgā darbavieta, kurai atdoti 46 viņa dzīves gadi. Veronika ilgi strādāja Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā — sākumā par šuvēju darbnīcā, pēc tam 30 gadu nodaļā par sanitāri un vēlāk pēc kursiem — par jaunāko medmāsu.
Abi izaudzinājuši divus bērnus. Dēls Viesturs vairs nav viņu vidū. Meita Ināra strādā Strenču bērnudārzā. Sirmajam pārim ir seši mazbērni un trīs mazmazbērni. Cik nojaušams īsajā sarunā, savu bērnu bērni un viņu bērni abiem ļoti rūp un tikuši bieži apciemoti.
Tomēr — kur tad ir meklējama atslēga uz ilgu kopdzīvi? “Galvenais ir nemeklēt vainu otrā, bet sevī. Vajag piedot, izrunāties, nevis būt asiem. Gan viss nokārtosies,” padomu dod Jānis.
Arī viņš ar sievu reizēm sastrīdas. Viens grib dārzā rakt dobes, bet otrs — ne. Viens grib šaurajā virtuvītē gatavot brokastīs vienu ēdienu, bet otrs — citu. “Ja arī sastrīdamies, pēc laika tas pāriet, un atkal viss ir labi,” saka Veronika.
Abi laulātie velta viens otram labus vārdus. Jānis teic, ka sieva ir izpalīdzīga, netur naidu. Veronika slavē dzīvesbiedru kā izpalīdzīgu, precīzu cilvēku. Ko solot, to izdarot.
