Latvijas radio un televīzija svētdien bija ieguldījusi daudz pūļu, lai atgādinātu kādu zīmīgu notikumu tieši pirms 20 gadiem – akciju “Baltijas ceļš”, kurā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ļaudis, roku rokā sadevušies, izveidoja dzīvu ķēdi,…
Tolaik tas bija viens no bezgaldaudziem pasākumiem ar mērķi atgūt valstisko neatkarību un tad šī akcija nešķita tik nozīmīga, kāda tā ir tagad. Bija pašsaprotami tajā piedalīties.
Domāju, ka ne viens vien ceļa dalībnieks nobirdināja kādu asaru. Taču šo rindu autora mērķis ir cits – pajautāt, kāpēc šie nozīmīgie notikumi nav sistematizēti. Tagad redzami atsevišķi centieni pa šķipsnai savākt to, kas bijis. Ne viens vien gados vecāks cilvēks jau ir aizsaulē vai tur drīz nokļūs, aiznesot sev līdzi nenovērtējamas emocijas, atmiņas un faktus.
Patiesībā ir vēl ļaunāk. Tieši atgūtās neatkarības laikā dīvainā kārtā gan no radio, gan televīzijas ir pazuduši visi “Baltijas ceļa” akcijā fiksētie dokumenti. Nav apzināti un savākti privātajos arhīvos esošie. Tolaik katram bija skaidrs, kas ir Molotova – Rībentropa pakts. Valstī jau daudzus gadus notiek diskusija, vai skolā mācāma Latvijas vēsture.
Par kādu valstiskumu var runāt, ja skolēni nezina un nezinās savas tēvzemes patieso vai jau izkropļoto pagātni. Daudzām lietām jau radušies uzslāņojumi vai tās aizmirstas. Kurš gan tagad spēs precīzi restaurēt tos notikumus un cilvēkus, kuri no Valkas devās uz Rūjienas pusi, lai tur kopā ar igauņiem sadotos rokās.
