“Var pienākt laiks, kad nevienam vairs nevajadzēs palīdzēt.” Novadu jaunie deputāti pēc viņu ievēlēšanas jau pieņēmuši pirmos lēmumus. Daži no tiem atklāj vismaz kaut kādu jēgu, kāpēc Latvijā vajadzēja administratīvi teritoriālo…
Veidojot pašvaldības pārvaldes struktūru, jaunā vara sāk pārskatīt un cirpt štatus. Izrādās, ka, atsevišķos pagastos, kuros ir maz pašvaldību iestāžu un tāpēc arī mazāk darba, bijis gana daudz diskutabli vajadzīgu speciālistu, kurus faktiski algo iedzīvotāji, nodokļu maksātāji.
Likvidējot tādu darbinieku štata vietas, viņu algām izmantoto naudu jaunā novada dome var novirzīt citām vajadzībām, piemēram, atļauties vairāk maksāt sociālos pabalstus vai uzkrāt līdzfinansējumu aktuāliem attīstības projektiem.
Citādi novadu reforma diemžēl izpaudīsies, kā jaunās lēmējvaras prasme (vai arī kļūdas) saimniekot krietni lielākā administratīvajā teritorijā smagā laikā. Valsts bēdīgā stāvokļa dēļ nāksies, piemēram, samazināt skolu skaitu un palīdzēt izmisumā nonākušiem cilvēkiem risināt viņu problēmas.
Taču var pienākt arī tāds laiks, kad Latvijā vairs nevienam nevajadzēs palīdzēt, jo vietējo te vairs nebūs. Tas gan ir teikts par skaļu, bet diemžēl nu jau ceļa somas kravā tādi cilvēki, kuri te centās noturēties līdz pēdējam.
Vietējai varai rokas ir par īsu, lai iedotu to, ko ļaudīm šobrīd vajag, – darbu un padarītā cienīgu algu. Novada dome pati jaunas ražotnes atvērt nevar.
Taču papildu sociālajai jomai arī uzņēmējdarbības atbalstam vajadzētu būt novada galvenajai prioritātei vismaz reālu ideju un iespēju līmenī.
Lai cilvēki paliktu Latvijā, un mums te būtu nākotne.
