Pagājušās nedēļās beigās 12. klašu absolventi visā Latvijā saņēma centralizēto eksāmenu rezultātus un dokumentus par vidējās izglītības iegūšanu. Šonedēļ sākas iestāšanās augstskolās.
Pagājušās nedēļās beigās 12. klašu absolventi visā…
Atceros laiku, kad absolvēju vidusskolu. Pirms tam nebiju izlēmusi, ko studēšu, tāpēc šķiet, ka tas bija stresa un neziņas pilnākais periods manā dzīvē. Pa galvu jaucās neskaitāmas domas. Ko studēt tālāk? Kā nomaksāt studiju kredītu? Kāda profesija būs pieprasīta pēc četriem gadiem, kad beigšu skolu? Un ko darīt, ja mani augstskolā neuzņems?
Ņemot vērā pašreizējo situāciju Latvijā, mani toreizējie pārdzīvojumi nobāl.
Par profesijas izvēli – ja pirms pāris gadiem to vēl varēja apmēram prognozēt, tad kā ir šobrīd? Ja pat šķietami stabilā darbā strādājošie nezina, kāda nākotne sagaidāma, ko domāt studentam?
Ko darīt, ja students zina, ko vēlas studēt, taču netiek budžeta grupā un viņam nav naudas, ko samaksāt par studijām? Ņemt kredītu? Taču, lai paņemtu aizdevumu, nepieciešami galvotāji. Bet ko darīt tad, ja vecāki ir bez darba un nevar galvot?
Dati liecina, ka Latvija ir valsts ar gandrīz vislielāko studentu skaitu. Diemžēl arī ar vislielāko bezdarbnieku skaitu un straujāko ekonomikas lejupslīdi.
Ko par to visu domāt 18-gadīgam jaunietim, kurš nupat absolvējis vidusskolu? Liela daļa noteikti nodomās – kāpēc mācīties? Braukšu strādāt uz ārzemēm. Un tā visticamāk arī notiks.
Grūti iedomāties, kas būs pēc pāris gadiem, kad izķepurosimies no dižķibeles, atjaunosim darba vietas un sapratīsim, ka nav, kam tajās strādāt.
