Apskaužami cilvēki

Ir lietas, par kurām es labvēlīgi apskaužu (lasi – apbrīnoju) cilvēkus, kuri var izdarīt to, kam man diemžēl pietrūkst prasmes, pacietības un veiksmes. Runa ir par čaklajiem ogotājiem, kuri pavisam neilgā laikā no meža iznes vairākus spaiņus ar mellenēm. Tā ir tā lieta, kuru nekad neesmu spējusi saprast un atkost – kā viens cilvēks spēj pavisam īsā laikā piegrābt spaini ar mellenēm.

Esmu mēģinājusi, bet vienmēr ir tikai tāda muļļāšanās. Proti, ja uz mežu dodos ar visstingrāko apņemšanos, ka tagad gan pielasīšu mellenes nodošanai, čiks vien sanāk. Ja esmu apņēmusies salasīt ogas savas ģimenes patēriņam un ievārījuma gatavošanai, bez stresa un piepūles salasu tik, cik vajag. Ja jāiziet uz ātrlasīšanu un daudzumu, iekšēji sabrūku un mana apņemšanās izkūp kā dūmi debesīs. Pieļauju, ka ne jau tikai es esmu tāda viena uz pasaules – nekam nederīga naudas pelnītāja ar meža veltēm.

Savā dzīvē esmu sastapusi cilvēkus, kuri ogu sezonā, nemaz netrakojot, nopelna pat divus tūkstošus eiro. Taču tad viņi stingri pieturas lasīšanas grafikam, tempam un režīmam, nedodot sev pilnīgi nekādas atlaides. Kā mazi robotiņi. Taču viņu materiālais ieguvums ir vērā ņemams, un, ja to viens cilvēks var paveikt, tas ir apsveicami.

Cita lieta ir sēņošana. Tā gan man ir sirdij tuva. Taču, ja jāskrien pa mežu pusteciņiem un jālasa gailenes nodošanai, man atkal ieslēdzas tā pati sarkanā lampiņa un nekas dižs nesanāk. Man tīk ne tikai ņemt no meža, bet to izjust, sajust un baudīt. Jā, baudīt ar acīm un visām maņām. Ieejot mežā, jūtu, vai sēnes būs vai nebūs. Ja būs, mežs smaržo īpašāk un niansētāk. To var iemācīties sajust. Lai jums veiksmīga sēņu un ogu sezona!