Ne viena vien tautu meitatieši Jāņos ir atradusi sev “maizītes arājiņu”Kad pienākusi gada visgarākā diena, kurai seko īsākā nakts, latvieši svin Jāņus. Tie ir lielākie un mīlētākie latviešu svētki, gluži tāpat kā kristiešiem…
Kā vēsta dažādi rakstu avoti, Jāņu svinēšana sendienās un tagad stipri atšķiras. Ik gadu arvien straujāk attālināmies no tā tradicionālā dzīves veida, kas mūs saistīja ar dabu, kur Jāņu rituāls bija neatņemama sastāvdaļa.
Tādēļ, no vienas puses, šodien Jāņi ir izkrišana no modernās dzīves, bet, no otras, – tāda allaž ir svētku iedaba – lauzt ikdienas plūdumu. Iespējams, tieši tāpēc Jāņi tik populāri un pilsētnieku bari šajā dienā pamet ierastos mūrus un dodas pie dabas.
Tieši šajā dienā atskāršam, ka esam dabas bērni, un tieši Jāņos mēs fiziski sajūtam, kā visa dzīvā radība saņem spēkus, uzplaukst neparastā krāšņumā un dāsni dalās ar mums. Mēs jūtamies vienoti – Dievs, Daba un Cilvēks. Tā ir varena vienotība, kas rada harmoniju.
Dienu pirms Jāņiem sauc par Zāļu dienu. Tā kā saule savu gaismu un siltumu šajā laikā dāvā visdāsnāk, ļaudis ticēja, ka tobrīd plūktām zālēm piemīt īpašs spēks.
Dažādi lietotas, tās nes auglību un svētību, nodrošina veselību un labklājību. Varbūt tāpēc ir vērts nedaudz saspringt un ielīgot Jāņus, kā tas latvietim klājas, lai auglības svētība nāktu pār mūsu zemi, cilvēkiem, lopiņiem.
Jāņos allaž ticis akcentēts erotiskais aspekts un tas vienmēr ir bijis auglības veicinoša svētku rituāla sastāvdaļa un ir tāda līdz mūsu dienām, jo ne viena vien tautu meita tieši Jāņos ir atradusi sev “maizītes arājiņu”.
