Nesen, gatavojot studiju darbu, izlasīju norvēģu rakstnieka Tomasa Hilanna Ēriksena grāmatu „Mirkļa tirānija: straujš un gauss laiks informācijas sabiedrībā”.
Nesen, gatavojot studiju darbu, izlasīju norvēģu rakstnieka Tomasa Hilanna…Autors analizē to, kā modernās tehnoloģijas izmainījušas mūsu dzīvi. Tehnoloģijas pēc būtības taupa mūsu laiku, atvieglo darbus un padara tos efektīvākus, taču kādēļ laika kļūst arvien mazāk?
Izlasītais lika man aizdomāties, jo tiešām senāk, lai uzrakstītu, nosūtītu vēstuli un pēc tam saņemtu atbildi uz to, bija nepieciešamas vairākas dienas vai pat mēneši. Tad izgudroja telegrāfu, kas būtībā ir pamats internetam. Tagad, lai vēstule sasniegtu adresātu, nepieciešamas vien pāris sekundes.
Ātrums ir kā narkotika, kas izraisa atkarību, jo, lai arī tehnoloģijas palīdz vēstules nosūtīt zibenīgi, mēs kļūstam nepacietīgi, ja atbilde nav atnākusi jau pēc pusminūtes.
Ko mums devis šis ātrums? Tas ir iespaidojis mūsu rakstīšanas stilu un sintaksi, radījis vēlmi pēc visa vienkāršošanas, zudusi precizitāte. Ātrums radījis nepacietību – lai gan tehnoloģijas atvieglojušas mūsu dzīvi, mēs gribam, lai viss notiek vēl ātrāk, taču, lai arī cik ātri viss notiktu, mums arvien biežāk pietrūkst laika.
Ātrums skāris ļoti daudzas jomas, tostarp plašsaziņas līdzekļus. Piedāvātās informācijas apjomi ir palielinājušies. Cilvēks saņem informāciju ļoti ātri, bet tādā apjomā, ka nespēj visu uztvert.
Grāmatas autors citē kādu lielisku Ignasio Ramonē sniegto piemēru, par milzīgo informācijas apjomu, kas tiek piegādāts mūsdienu sabiedrībai: „Viens svētdienas „NewYork Times” numurs satur vairāk informācija, nekā izglītots cilvēks 18. gadsimtā varēja iegūt visas dzīves gaitā.” Taču, vai tas nozīmē, ka cilvēki mūsdienās ir izglītotāki?
