Vai tiešām pietiks vien ar to, ka rokas aug īstajā vietā?Pašvaldību vēlēšanas notikušas, un valdība paklausīgajiem vēlētājiem sagatavojusi “dāvanu”, par kuru paziņoja jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Jostas būs jāsavelk vēl ciešāk. Droši…
Var jau piesaukt dižķibeli un mierināt sevi, ka viss būs labi, bet zināms nemiers tomēr neatstājas. Vai tiešām pietiks vien ar to, ka rokas aug īstajā vietā? Tas ir jautājums, kas nedod mieru.
Vai savā dārzā izaudzētais kartupelis un kaimiņu zemnieka izlauktais piena litrs spēs nodrošināt dzīves kvalitāti lielākajai daļai Latvijā dzīvojošo? Kas notiks rudenī, kad skolas gaidīs savus audzēkņus? Vai tur būs skolotāji? Ja būs, vai viņiem būs skolēni, kuriem pasniegt mācību stundas?
Bērni jau neēduši nepaliks, es ceru, bet kā būs ar jaunu kurpju pāri vai grāmatu, ko likt skolas somā? Ko iesākt vecākiem, kuri nav savu likteni nodevuši alkohola glāzei un vēlas, lai bērni būtu izglītoti, veseli un dzīvespriecīgi.
Tā vien šķiet, ka ar vēlmi strādāt vairs nepietiks un konkurenci darba tirgū nenoteiks zināšanas, pieredze vai apzinīgums. Lasot interneta komentārus, kuros cilvēki spriež par taupības politiku mūsu valstī, arvien vairāk rodas pārliecība, ka Latvijā cilvēki dzīvo divās atšķirīgās pasaulēs un plaisa starp tām kļūst arvien dziļāka.
Kas dod mierinājumu? Tas, ka mūs, kas mītam “mazo” cilvēku valstī, ir krietni vairāk nekā to pārējo. Tāpēc jāatceras, ka slotu pārlauzt ir gandrīz neiespējami. Lūst tā tikai tad, ja šķetina pa vienam žagariņam…
