Jau trešo dienu līst un līst. Šodien pierāpoju pie loga un skatos, kā cilvēki cenšas izlaipot pa peļķēm paslēpušies zem krāsainiem drēbes gabaliem, kas uzvilkti uz milzu zirnekļa skeletiem. Jau trešo dienu līst un līst. Šodien…
Bet es esmu pavisam maziņš, un kad man pienāks pēdējā stundiņa, no maniem smalkajiem kauliņiem neviens pat nemēģinās taisīt sargu, kas palīdz patverties no slapjuma vai saules.
Esmu parasts biroja zirneklis. Mani nezinu kāpēc, bet iesaukuši par Frīdi. Sākumā bija neierasti, bet tagad esmu jau pieradis. Tomēr joprojām izliekos, ka nedzirdu, ja kāda no biroja dāmām iespiedzas, mani ieraugot, vai, gluži pretēji, mani tā mīlīgi uzrunā: ķuķi, ķuķi, Frīdis ieradies!
Lai jau ķuķinājas, jo patiesībā esmu gudrs un daudz ko pieredzējis kukainis, un mani šie saldie smaidiņi nespēj izsist no sliedēm. Tāpēc mierīgi rāpoju savās gaitās un noklausos, kas notiek visapkārt. Bet, ticiet vai nē, notiek te interesantas un smieklīgas lietas.
Tomēr, cik ilgi viens pats ķiķināšu par cilvēku kaislībām? Izlemts! Blogošu un pastāstīšu arī jums!Līdz nākamajai reizei!
