Esmu vecs cilvēks. Gribu pastāstīt visai Latvijai, kādi var būt vistuvākie cilvēki. Es 2008. gada 14. maijā paņēmu aizņēmumu un ieķīlāju māju bankā “Mateks Kredit”, uz kura paņemšanu mani lūdza mazdēli Janeks un Ainis.
Viņiem draudēja ieslodzījums. Parādus viņi bija sataisījuši ar bankām un privātām personām. Mazdēli mani ļoti lūdza, jo viņiem neesot pie kā vērsties, izņemot mani. Viņi tik ļoti lūdza un apsolīja, ka aizņēmumu maksāšot katru mēnesi.
Aizbraucot uz banku, es, vecs cilvēks, neko gandrīz nesapratu par procentiem un cik viņiem katru mēnesi ir jāmaksā. Lai es visu saprastu, man pēc būtības vajadzēja vispirms visu izlasīt, bet es bez lasīšanas parakstīju dokumentus, uzticoties mazbērniem, jo dokumentu kaudze bija liela.
Mani ļoti māca kauna sajūta, ka mazdēlus ieliks ieslodzījumā. Un šobrīd viņi neviens nemaksā bankai. Kamēr Ainis strādāja, tikmēr divus mēnešus maksāja, bet Janeks nemaksā. Uz šo brīdi Ainis nekur nestrādā, bet Janeks strādā un nemaksā. Janeks var atļauties, ka viņa sieva nestrādā un bērns iet bērnudārzā, kur arī ir jāmaksā pietiekoši liela nauda.
Ainis vismaz atzīst, ka viņš bez paraksta ir saņēmis 5000 latu. Janeks turpretī atzīstas par 1000 latiem. Es no šī aizņēmuma, kas ir 10 tūkstoši latu, neesmu saņēmusi pat vienu santīmu. Mazdēli tik ļoti nosolījās, ka ies pie notāra un visu nokārtos, uzrakstot parādzīmi, bet uz šo brīdi vairs nekas netiek darīts. Mana māja jau ir pārdota, un man pašai jāiet dzīvot, kur acis rāda.
Cik bija manos spēkos, tik es maksāju, bet, sākot no jaunā gada, es vairs nespēju. Mani mazdēli vēl joprojām ir nosacīti tiesātie. Viņi brauc atrādīties uz Probācijas dienestu, kur arī ir atzinušies, ka es esmu ieķīlājusi māju un viņi saņēmuši naudu. Es liku priekšā Janeka un Aiņa vecākiem, lai māja nezustu, ka es katru mēnesi maksātu 100 latus, bet viņi pa trijiem 100 latus. Starp citu, viņi dzīvo manā īpašumā.
Māja man pieder ar māsu uz pusēm. Viņi dzīvo man piederošajā daļā un šobrīd īri nemaksā. Man ar dēla ģimeni ir mūžīgās nesaskaņas, tikai es nezinu par ko. Vedekla pat pret mani ir spējīga pacelt roku – pašreiz viņai atkal ir naida tūre. Viņa ir cilvēks, kas bez naidošanās nevar iztikt. Izliekot mani no mājas, viņi ir brīdināti, lai atbrīvo daļu dzīvokļa. Tas vedeklu šokē, jo viņa ar dēlu ir iedomājušies, ka viņi ir saimnieki mājai, bet es neesmu nekas. Šis ir bēdu stāsts, cik viegli ir pazaudēt māju, uzticoties saviem vistuvākajiem cilvēkiem.
P.s. – Visi vārdi mainīti.
