Tā nu sagadījās, ka pirms 9. maija nejauši uzgāju un pārskatīju tā saucamo dembeļa (demobilizācijas) albumu. Visi, kuri ir dienējuši padomju armijā, zina, ka tā gatavošana bija svēta lieta. Tā vērtību noteica gan lielums, gan apvākojums, mazāk – bilžu kvalitāte. Tolaik, kad es dienēju Ļeņingradā (tagad Pēterburga), modē bija krāsaina plīša albumi. Man bija necilāks, toties tā veidošanā izdevās iesaistīt kādu talantīgu jaunu mākslinieku, bet ne jau par to vēlos rakstīt. Armija tolaik bija kā milzu loterija, un man palaimējās izvilkt pilno lozi. Tur patiesi sastapos ar daudziem gudriem un talantīgiem cilvēkiem, un šīs tikšanās ir atstājušas nozīmīgas pēdas turpmākajā dzīvē. Tiesa, visi zinām, ka tā laika propaganda ir sabojājusi daudzus prātus. 9. maija nozīmību esam uzzinājuši no kinofilmām, grāmatām un bijušo frontinieku stāstiem, kuri, visticamāk, bija visai tālu no patiesības. Populārais sauklis “Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts” ir īsti demagoģisks un radījis tādu kā kolektīvo amnēziju. Es neko negribu pārmest tiem cilvēkiem, kuri 9. maijā joprojām nes ziedus uz padomju karavīru kapiem, ja to nedara skandalējoties kā Rīgā pie Uzvaras pieminekļa. Arī šogad brāļu kapos Valkā gūla pavasara ziedi un tikai katrs pats zina motīvus, kāpēc viņš to dara. Patiesība par kara vēsturi ir tālu no krievu ideologu sludinātā. Visspilgtāk man atmiņā palicis tēva stāstītais par to, kā padomju karavīri rīkojās Berlīnē. Viena no populārākajām izklaidēm bija sacensība par to, kurš augstāk atstās savu fekāliju kaudzi. Daži pat to pamanījās izdarīt uz krāsns tuvu griestiem. Tā lūk.
