Ir lietas, pret kurām attieksmei jābūt īpaši nopietnai.Apzināti cenšos ikdienā savā leksikā nelietot vārdu krīze. Viegli šajā laikā nav nevienam. Domāju, ka arī miljonu glabātājiem nereti iesmeldzas nervu gali, jo ir taču ko zaudēt….
Tomēr ir joma, par kuru gribas kliegt. Noklausījos pēdējo Domburšovu, kas bija veltīts medicīnas problēmām Latvijā, un mani pārņēma, maigi izsakoties, šausmas. Jā, var saprast, ka šobrīd daudzi runātāji ir patētiski, jo tuvojas vēlēšanas, bet “sāls” ir citā aspektā.
“Mēs zaudējam vienu mazpilsētu gadā,” teica viens no diskutētājiem, raksturodams traģisko situāciju medicīnas pakalpojumu jomā mūsu valstī. Valdības plānotie samazinājumi medicīnā arvien vairāk liek pārliecināties, ka jostas pievilkšana notiks pilnā sparā, bet… arvien vairāk rodas pārliecība, ka šī josta ir aplikta nevis ap vidukli, bet krietni augstāk – ap kaklu.
Svarīga ir izglītība vai tiesībsargājošo iestāžu nodrošinājums ar kadriem, bet kurš man atbildēs, ko iesāks ģimene, ja nevarēs atļauties nopirkt medicīnas pakalpojumus savam bērnam vai nodrošināt cilvēciskas vecumdienas saviem sirmgalvjiem?
Neliekuļošu, jo brīdī, kad apdraudēta ir tuvinieku veselība, viss pārējais šķiet mazsvarīgi. Tad ziemā var nekaisīt ceļus, bet vasarā bedrainais asfalts ir nenozīmīgs sīkums.
Ja veselības aprūpē pacienti, kuri jau tiek sisti ar bezdarba pātagu, būs spiesti par visu maksāt tik, cik tas maksā, laiks domāt par skarbu alternatīvu – slimību sarakstu, kuram pievienota atzīme – “Neārstējam!”.
