Ja vajadzīgs, daudzi no mums ir gatavi palīdzēt citiem. Esam internetā pavilkti uz zoba ar ierosinājumu, ka “Ziemeļlatviju” vajadzētu nodēvēt par suņu avīzi. Kāda lasītāja skatījumā acīmredzot pārlieku daudz rakstām par dzīvniekiem.
Ja…
Taču šie raksti par saimnieku pamestiem suņiem ir vajadzīgi. Pateicoties mūsu publikācijām, tikai pēdējo mēnešu laikā vien jaunas mājas Smiltenes pusē atrada Bonija no Iecavas, Čiepiņa no Jēkabpils un tikko – arī lielais, brūnais Rokijs no Smiltenes, kuru bijušie saimnieki, pārceļoties uz dzīvi Īrijā, gribēja nošpricēt.
Par Rokiju rakstījām aizvadītajā sestdienā. Jau tajā pašā dienā viņa pagaidu saimniece saņēma vairākus tālruņa zvanus no cilvēkiem, kuri gribēja sunim dot pajumti. Tagad Rokijs dzīvo lauku mājās Vārniņu pusē.
Plašsaziņas līdzekļiem bieži pārmet, ka tie sabiedrībai pienes sliktas ziņas un kultivē negatīvismu. Taču nav tā, ka cilvēki tāpēc būtu palikuši ļaunāki. Jā, nenoliedzami, viņi ziņkāri lasa par negadījumiem, noziegumiem, avārijām un citām tamlīdzīgām nelaimēm.
Tāda nu ir cilvēka daba. Taču, ja vajadzīgs, daudzi no mums ir gatavi palīdzēt – izglābt kādu mājdzīvnieku, ziedot naudu operācijām, palīdzēt ugunsgrēkā cietušajiem.
Nesen “Ziemeļlatvija” rakstīja par ugunsnelaimi Brantu pagastā, kur nodega dzīvojamā māja un bez pajumtes palika divi pensionāri. Pēc publikācijas laikrakstā viņiem palīdzēja iegūt jaunu iedzīvi daudz līdzcietīgu cilvēku, – gan pazīstami, gan sveši.
Mājas saimniece par viņiem runā ar saviļņojumu un asarām acīs. Ir vajadzīgs runāt un rakstīt arī par dzīves slikto pusi, lai jo vairāk varētu novērtēt labo.
