Ledusskapī izskatās tā, ka tur pele var nosisties. Esam dažādi, un tas attiecas arī uz ēšanas paradumiem un attieksmi pret pārtiku. Esmu viens no tiem, kuri grēko daudz, jo daļu nopirktās pārtikas izmetu konteinerā.
Ledusskapī izskatās…
Lai gan neesmu nekāds lielais izēdājs, tomēr vēlos, lai ledusskapī būtu pēc iespējas lielāka izvēle, jo grūti paredzēt, kurā brīdī ko sagribēsies. Tā nav laba prakse, bet esmu samierinājies.
Zinu cilvēkus, kuri mājās netur nekādas ēdiena rezerves un visu pērk vienai ēdienreizei. Kā tautā saka, šādā ledusskapī pele var pakārties. Taču tas ir pragmatiski un liecina par zaļu domāšanu.
Globālos mērogos domājot, izmestā pārtika atmosfērā veido daudz ogļskābās gāzes izmešu. Rūpnieciski attīstītajās valstīs šo izmešu problēma kļūst aizvien aktuālāka un katrai valstij iedala noteiktu kvotu.
Visvairāk grēko franči. Pētījumi rāda, ka šajā valstī izmet apmēram trešo daļu pārtikas. Tas ir nozīmīgi arī Lielbritānijā, kur jau ir izstrādātas vairākas programmas ar mērķi samazināt izmestās pārtikas daudzumu.
Nav datu par situāciju Latvijā, taču zinot latvieša dabu un tradīcijas, ka rezervei vienmēr jābūt, pieļauju, ka izmetam daudz. Protams, tas nav salīdzināms ar tiem daudzumiem, kurus izmet lielveikali.
Ikviens ir dzirdējis nodrāzto joku, ka salātus, piemēram, rasolu pēc glabāšanas termiņa beigām nomazgā, pievieno jaunu majonēzi vai krējumu un atkal liek pārdošanā.
Protams, tas tehniski grūti īstenojams, taču problēma pastāv – kur likt pārtiku ar iztecējušu realizācijas termiņu. Igaunijā ir ierosme lielveikaliem sadarboties ar pašvaldībām un izveidot sistēmu, lai izmetamo pārtiku saņemtu tie, kuriem tā ļoti nepieciešama, jo katram skaidrs, ka izmešanas brīdī tā vēl ir droši lietojama.