245. turpinājums. Kaimiņš frontes ziņas tāpat varēja pastāstīt tikai aptuveni, bet toties viņš bija lietas kursā par pagasta aizsargu aktivitātēm cīņā pret mežabrāļiem, kuri it kā esot parādījušies lielākajos mežos.
245. turpinājums
Kaimiņš frontes ziņas tāpat varēja pastāstīt tikai aptuveni, bet toties viņš bija lietas kursā par pagasta aizsargu aktivitātēm cīņā pret mežabrāļiem, kuri it kā esot parādījušies lielākajos mežos. Cik atceros, tolaik zemnieki visādus aizmugures cīnītājus nesauca ne par bandītiem, ne nacionālajiem vai sarkanajiem partizāniem. Neatkarīgi no politiskās piederības, visi tika saukti par mežabrāļiem. Pļaviņš stāstīja kādu interesantu epizodi, kas it kā esot atgadījusies pirms pāris dienām kādā no Mazozolu puses mežiņiem. Kāda padomju mežabrāļu grupa esot sagūstījusi divus pārāk ziņkārīgus šucmaņus vai aizsargus. Mežā jau visi bijuši iekārtojušies baļķu būdiņās, ko pirms tam tur uzbūvējusi kāda vāciešu vai vlasoviešu aizmugures vienība. Vienā tukšā būdā iespundēti arī abi gūstekņi, bet tad vācu armijas daļa nākusi ķēdē ķemmēt mežu, un mežabrāļiem vajadzējis steigā bēgt. Ieslodzītie pa kādu šķirbiņu vērojuši drudžaino rosību, tāpēc izlauzuši kādu lāviņas koku un atstutējuši uz iekšu durvis. Komisārs ar automātu rokās gan esot mēģinājis durvis atgrūst, lai abus nolikvidētu, bet nesekmīgi. Dusmās nolaidis vienu automāta kārtu pa durvīm un steidzies līdzi pārējiem. Tā abi esot palikuši dzīvi. Pļaviņš gan, ja nemaldos, nenosauca abu aizsargu vārdus.
Nākamjā dienā nesteidzīgi turpinājām ceļu, īsti nezinot, kur labāk piemesties. Kad tuvojas frontes līnija, kad situācija mainās burtiski pa stundām, nekad nevar zināt, kur būs bīstamākās un kur mazāk bīstamās vietas. Skaidrs bija tikai tas, ka jāturas tālāk no lielajiem ceļiem. Ap pusdienlaiku sasniedzām Zaubi, no kuras paguvu ievērot tikai vecu krogus ēku, kurā atradās veikals. Pirms krogus krustcelēs tēvs iegrieza zirgus pa kreisi Taurupes ceļā, jo tādā veidā mēs, it kā izmetuši nelielu loku, atkal tuvojāmies savām mājām. Sākām vērot ceļmalas mājas, lai izraudzītos piemērotāko piemešanās vietu. Tēvs domāja, ka vislabāk būtu iegriezties kādās lielākās mājās, kur daudz visādu saimniecības ēku, jo tur jau vismaz šķūnī pārnakšņot neliegs. Laiks vēl aizvien pieturējās sauss un saulains, kaut naktīs gadījās nelielas salnas, bet rītu cēlienus nemīlīgus darīja ilgās miglas.
Pēc trīs kilometru nobraukšanas ceļa labajā pusē vīdēja divu vecu saimniecības ēku pudurītis ar kopīgo nosaukumu “Pluņķi”. Abām saimniecībām pa vidu veda grantēts ceļš uz tā saucamo Bērzu, apdzīvotu vietu pie Zaubes – Ķeipenes ceļa. Tēvs teica, ka tālāk vairs nav ko meklēt, jāmēģina izdibināt vienu vai otru saimnieku noskaņojumu, tāpēc griezāmies ar naktsmāju lūgumu pie pirmās mājas saimniekiem, kuri gan sākumā mūs uzņēma ar lielu nīgrumu un neuzticību, bet beigu beigās atļāva pārnakšņot lielajā labības šķūnī, kas atradās atstatu no pārējām ēkām un nedaudz tādā kā ielejā. Tā teikt, paldies par to pašu.
Kad zirgi jau bija izjūgti un mēs sākām iekost tādu kā pusdienlaunagu, nāca saimniece patērzēt, līdz pēdīgi aicināja, ja mēs gribot, viņu virtuvē uzvārīt šo to siltāku. Bet mēs visi bijām saguruši, tāpēc turpat šķūņa kaktā uz veciem salmiem paklājām zirga segu un rīkojāmies uz gulēšanu. Pa ceļu reizēm gan paršķināja dažādas kara mašīnas, bet mūs neviens netraucēja.
Nākamajā dienā tēvs šķūnī ierīkoja aizgaldu aitām, saimnieki lopus atļāva ganīt kopējā barā, jo viņiem pašiem bija visai kupls ganāmpulks, tiesa, govis izskatījās bezšķirnes un krietni vājas.
Turpmāk vēl.
