Nekā nebija! Nevēlos būt pingvīns, un viss! Saule tik strauji mūs sauc pavasarī, ka jau pāris siltās dienas ļauj noticēt – būs koša vasara un dāsns rudens arī mūsu pusē. Tādās dienās ziemas drēgnums aizmirstas gluži tāpat kā sāpes, kad…
Veroties dabas atmodā, neviļus atcerējos izbijušā valdības vadītāja vēsturisko pingvīnu uzrunu. Nekā nebija! Nevēlos būt pingvīns, un viss! Kāpēc? Tāpēc, ka manām bitēm jau kājas ir ziedputekšņu smagumā. Neskatoties uz globālajām krīzēm, viņas ceļas spārnos, lai atkārtotu savu dzīves ciklu.
Simts Saeimas gudrie un tikpat gudrie valdības vīri un sievas, kuri savai tautai liek lūkoties pingvīnu paradumus, vai nebūtu laiks pavērties uz mūsu pašu darba bitēm, kas ne sliktāk prot pārlaist ziemas spelgoni.
Vienīgā atšķirība, ka darba bites viedi sakļaujas kamolā, lai sargātu savu bišu māti – visa pirmsākumu un reizē turpinājumu. Lāpot vīlēs plīstošo budžeta deķi, mums lieti noderētu bišu saimes gudrība – māte (lasi – ģimene) būs tā, kas ļaus turpināties pilnvērtīgai dzīvei.
Mūsu valstī tā vien šķiet, ka bišu saimē galvenais ir tranu skaits. Protams, bez traniem iztikt nevar, bet, priecājoties par miesās raženajiem un zumošajiem lidoņiem, rudens pusē nāks atskārsme, ka medus kāres ir tukšas.
Šobrīd arī mūsu kāres ir tukšas, un Latvija spēkus atgūst nevis baudot savas zemes ziedu medu, bet svešzemju cukursīrupu. Ļoti gribas ticēt, ka šovasar vairosim darba bites, nevis tranu baru…Ceļamies spārnos!
