Pensija cilvēkam ir vienīgi tik liela, lai viņš pie vienkārša uztura spētu izdzīvot līdz nākamajai pensijai.
Pensija cilvēkam ir vienīgi tik liela, lai viņš pie vienkārša uztura spētu izdzīvot līdz nākamajai pensijai. Ārstēšanās slimnīcā vai kādi citi negaidīti izdevumi nelielajā summā nav paredzēti. To apliecina redakcijai atsūtītā Ērģemes pagasta pensionāra Jāņa Jansona vēstule.
***
Sveicināta “Ziemeļlatvija”!
Ar jūsu starpniecību gribu noskaidrot vienu lietu.
No 27. jūnija līdz 6. jūlijam, tas ir, 10 dienas, biju Valkas slimnīcā, jo man bija nepieciešams ievadīt vēnā zāles caur sistēmu kāju artērijām. Zāles bija jāpērk pašam un tās izmaksāja 38 latus plus slimnīca 27 latus, jo man polise bija jau divas reizes izmantota, tā ka par ārstēšanos bija jāmaksā pašam. Pensija man ir 74,04 lati un līdz tās saņemšanai ir vēl tālu, tā ir, katra mēneša 14. datumā. Mani iekrājumi visi ir izsīkuši un jāsaka, ka nav naudas, ar ko aiziet uz veikalu un kaut ko nopirkt.
Nezinu, kā tā organizācija saucas, bet vairāki pensionāri tur ir saņēmuši aizdevumu. Nepieciešama pases kopija, pensijas apliecības kopija, pasta izziņa, ka pensiju ieskaita PNS kontā, Sociālās nodaļas izziņa par pensijas apmēru un dzīves vietas izziņa no pagasta. Kad es ar lielām grūtībām sagādāju visus dokumentus, pajautāja, cik man gadu. Mēs izsniedzam aizdevumu tikai līdz 70 gadu vecumam (esmu dzimis 1932. gadā). Mēs jums nevaram dot aizdevumu, jo vajag galvotāju.
Vai tā nav kauna lieta, jo pirms tam neviens man neprasīja, cik jums gadu. Man jau tā ir grūti pārvietoties saistībā ar gūžas deformāciju.
Es jau neprasu lielu summu, tikai 50 latu, lai varētu līdz pensijai iztikt. Esot Ministru kabineta lēmums, ka uz pusgadu pēc 70 gadiem kredītu neizsniedz. Bet vai tad cilvēki nemirst arī līdz 70 gadu vecumam? Esmu ļoti sašutis, jo kā saka vecā parunā — paēdis jau nezina, ko neēdušais grib. Laiks mūsu premjeram pieņemt tādu lēmumu, jo paši sev gan neaizmirst palielināt summas dažādiem izdevumiem, bet par pensionāriem tikai pasmejas. Labāk lai ātrāk nomirst, nebūs lieki izdevumi, paliks pašiem vairāk.
Nu ko, esmu savas bēdas izsūdzējis, gaidu no jums kādu atbildi. Domāju, ka neko labu jau nesagaidīšu. Ja varētu, ietu mežā palasīt ogas, vismaz kādu latu nopelnītu, jo mellenes maksā labi — 80 santīnu par kilogramu, bet man jau nav tādu spēju.
Jānis Jansons
***
Īpaši smaga situācija gadījumos, kad, vai nu par zālēm vai ārstēšanos jāizdod vairāk par 10 latiem, ir pensionāriem, kuri sasnieguši cienījamu vecumu, jo viņiem pat nav, kur aizņemties naudu.
Laimējas tiem, kuri dzīvo tur, kur pašvaldības ir turīgākas un var atļauties piešķirt lielāku pabalstu, bet, ja arī to budžets ir nepietiekams, tad klājas bēdīgi.
Redakciju satrauca vēstulē rakstītais, ka septiņdesmitgadīgs cilvēks sava cienījamā vecuma dēļ nevar iegūt aizdevumu pat tajās kredītiestādēs, kuras sludina par kredītu piešķiršanu tieši pensionāriem. “Ziemeļlatvija” aptaujāja vairākas bankas, vēloties uzzināt, vai gados veci pensionāri vajadzības gadījumā var cerēt uz nelielu aizdevumu negaidīti radušos problēmu risināšanai vai arī viņu ceļam uz kredītiestādēm kā vairogs priekšā aizlikts stingrs vecuma cenzs.
Vispirms par šo jautājumu painteresējos firmā “Niko – loto”, kurā J. Jansons pēc daudzo papīru nokārtošanas tik un tā saņēma atteikumu. SIA “Niko – loto” vadītājs Jolans Dišlers skaidro, ka tik veciem cilvēkiem, ja viņi nevar sameklēt divas personas, kas garantē aizdevuma nomaksu, firma tiešām kredītu nepiešķir, jo ir bijuši gadījumi, kad klientiem firma naudu aizdod, bet pēc neilga laika viņi nomirst. “Pēc statistikas, mūsu valstī sievietēm mūža vidējais vecums ir 63, bet vīriešiem — 55 gadi. Savukārt no tiem cilvēkiem, kuri ir vecāki par 70 gadiem, pusgadā nomirst apmēram 16500. Tāda statistika liek mums nodrošināties pret risku zaudēt naudu. Mēs ar līdzekļiem rīkojamies tā, lai tos saglabātu. Ja minētajam pilsonim pieteiktās summas nomaksu garantēs divas personas, viņš aizdevumu varēs saņemt,” apliecina J. Dišlers.
Valstī gan ir vēl citi statistikas dati, piemēram, par bojāgājušo skaitu autoavārijās, kurās galvenokārt mirst cilvēki brieduma gados, bet, protams, katrs ar savu naudu var rīkoties, kā grib.
Latvijas Unibankas Smiltenes filiāles Valkas norēķinu grupas klientu apkalpošanas speciāliste Inese Kizjakina informē, ka klienta vecumu banka ievēro, piešķirot hipotēku kredītus. “Tos mēs izsniedzam ar aprēķinu, lai cilvēks aizdevumu varētu nomaksāt līdz 70 gadiem. Patēriņa kredītiem nekādu vecuma ierobežojumu nav, jo par primāro uzskatām aizdevuma prasītāja ienākumus. Tiem jābūt vismaz 100 latiem. Katrs gadījums, protams, ir individuāls. Sarunā ar klientu apspriežam viņa iespējas nomaksāt aizdevumu, jo mēdz būt, ka viņam ir arī papildienākumi,” stāsta I. Kizjakina.
Hipotēku bankas Valkas filiāles vadītāja Inga Krastiņa informē, ka kredītiestāde aizdevumu piešķiršanu nesaista ar klienta vecumu. “Šos jautājumus izšķiram pēc būtības — kādiem mērķiem ņem kredītu un kādas ir prasītāja iespējas to nomaksāt. Ja cilvēks ir apmēram 80 gadu vecs, viņam, prasot kredītu, jāpiesaista otrs aizņēmējs, kurš arī ir atbildīgs par aizdevuma nomaksu. 50 latus gan neaizdodam, jo bankai minimālā aizdevuma summa ir 300 latu,” skaidro I. Krastiņa. Arī Latvijas Krājbankas Valmieras filiāles Valkas centra vadītāja Ināra Lazdiņa apliecina, ka bankai nav tādu nosacījumu, līdz cik gadiem klientiem drīkst piešķirt aizdevumu. “Nolemjot izsniegt kredītu, mēs raugāmies, lai klientam pēc kārtējā maksājuma veikšanas iztikai paliek vismaz 80 latu. Ja aizdevumu vēlas cilvēks cienījamos gados, viņam jāatrod solidārs otrs aizņēmējs, kurš apņemas kredītu segt, ja ar veco cilvēku kaut kas notiek. Ir jāsaprot, ka banka negrib uzņemties nevajadzīgu risku un zaudēt naudu,” saka I. Lazdiņa. Viņa atzīst, ka konkrētajā gadījumā Ērģemes pensionāram banka diezin vai nolemtu piešķirt aizdevumu.
Tātad atliek pēdājā iespēja — vērsties pēc palīdzības vietējā pašvaldībā. Ērģemes pagasta sociālā darbiniece Rasma Sausā skaidro, ka pensionāram J. Jansonam ir iegādāta polise, kas ļauj medicīniskos pakalpojumus izmantot par puscenu. Polises nopirkšanai pagasta pašvaldība pensionāram atvēlējusi 20 latu. “Medikamentu iegādi gan nevaram palīdzēt nomaksāt, jo, lai kādai personai piešķirtu pabalstu, viņai jābūt maznodrošinātā statusam. Lai to iegūtu, cilvēkam jāaizpilda deklarācija, tomēr minēto statusu piešķir, ja mēneša ienākumi nepārsniedz 40 latus. Tā kā J. Jansonam pensija ir lielāka, viņš tādam statusam neatbilst,” saka R. Sausā.
Sociālās palīdzības sniegšanas kārtība pagastos gan ir dažāda, jo atšķirīgas ir finansiālās iespējas. Ērģemei kaimiņos ir Valkas pagasts, un tā pašvaldība sociālajam darbam ir izstrādājusi savus saistošos noteikumus, kuros dažādiem sarežģījumiem paredzēti 12 veidu pabalsti. Valkas pagasta padomes priekšsēdētājs Guntis Bašķis informē, ka pašvaldība, cilvēkam nokļūstot grūtā situācijā, vienmēr cenšas palīdzēt, kaut arī jārēķinās ar valsts noteiktiem ierobežojumiem. “Likums nosaka, ka pabalstus drīkstam izsniegt tad, ja visiem, kuriem pienākas, varam izmaksāt garantēto minimālo iztikas minimumu. Tas tagad ir 21 lats. Tomēr vajadzības gadījumā cenšamies atrastu līdzekļus, lai palīdzētu samaksāt par operāciju vai kādu citu dārgu medicīnisko pakalpojumu. Tādēļ mums ir apstiprināti saistošie noteikumi. Ja cilvēks nokļuvis grūtībās un viņam steidzami nepieciešama nauda operācijai, viņš var vērsties pie mums. Mēs noskaidrosim, vai viņam nav bērnu vai citu tuvinieku un lemsim par palīdzības lielumu,” saka G. Bašķis.
Skaidrs, ka neviens naudu negrib zaudēt. Savu kapitālu sargā gan cilvēki, gan bankas un citas kredītiestādes, un to nevar pārmest. Problēmas cēloņi meklējami valsts politikā, jo, piemēram, nav skaidrs (varbūt valdība to saprot), kā lai iztiek ar to pašu garantēto iztikas minimumu, ja nav citu ienākumu. Kā redzams no Ērģemes pensionāra vēstules, cilvēks savas tiesības uz pienācīgu veselības aprūpi nevar izmantot, nepaliekot bez iztikas līdzekļiem, pat ar 74 latiem ne. Naivi domāt, ka valdības vīri nezina par to, ka veciem cilvēkiem kredītus iegūt ir tikpat kā neiespējami. Tādā gadījumā vajadzētu izstrādāt noteikumus, kas paredz šāda vecuma personām atvieglojumus medicīnisko un citu vajadzīgu pakalpojumu saņemšanā, lai pēdējos dzīves gados šie ļaudis nenokļūst bezpalīdzīgā situācijā. Diemžēl tādu nosacījumu vēl nav.
Kā atzīst Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komitejas izpilddirektore Gaļina Sokolova, mūsdienās ļoti daudzi gados veci cilvēki sastopas ar līdzīgām grūtībām, un tas apliecina, ka šo pensionāru dzīve valsts varu īpaši neinteresē. “Cilvēkam jebkurā vecumā ir tiesības dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šo vēstuli vajag aizsūtīt uz Saeimu, lai parlamentā sēdošie deputāti izlasa, kā veci cilvēki dzīvo laukos un kādi ir viņu dzīves apstākļi. Ar pašreizējām pensijām ir grūti iztikt, nerunājot nemaz par medikamentu pirkšanu vai ārstēšanās maksājumiem. Valstij jādomā, kā vismaz sociālajiem dienestiem piešķirt vairāk līdzekļu, lai tie spētu palīdzēt neaizsargātiem cilvēkiem,” saka G. Sokolova. Pašreizējā politika pret gados veciem cilvēkiem liek atcerēties tautas pasaku, kurā dēls veco tēvu ragaviņās ved uz mežu, jo saimniecībā sirmgalvis vairs nav noderīgs. Pasaka gan ar šo sižetu māca būt cilvēcīgiem, jo beigu beigās dēls atved tēvu mājās, tomēr nav zināms, kad humānisms mūsu valstī kļūs par dzīves normu.
