Astoņas ziemas un astoņi rudeņi kopā vadīti. Nu viņi kopā izauguši. Un pienācis tas ilgi gaidītais un cerētais pavasaris, 1956. gada pavasaris, kad saņemta atļauja atgriezties.
Kopā vērotas krāšņās ziemeļblāzmas, kopā bristas kupenas un dalīts maizes kumoss ciets. Tik daudz ir kopēja, arī domas un cerības bija vienas – gan reiz beigsies šis svešzemes murgs. Līdzi priekam apziņa – ir jāšķiras.
Čerdatu jaunieši vēl kopā izbriduši kupenas uz rajona centru Zirjanku (25 kilometri), lai saņemtu pases. Un tad arī atskārsme, ka tālāk katram savs liktenis un savs ceļš ejams. Gaida cer atgriezties Zvārtavā, Vizma – Līzespastā, bet Gunaram mājvietu apsolījis brālis Valmierā.
Tādēļ visiem acīs skumjas. Kopā viņi tika vesti vienā ešelonā no Strenču stacijas un izauga Čerdatos, šķiršanās sāpes skar visus. Tagad gan katru pavasari 25. martā viņi tiekas Strenčos. Šogad no tiem baismajiem notikumiem – 60 gadu. Bet atmiņa glabā visu kā toreiz.
Mainījies tikai tas, ka toreiz viņi bija bērni, tagad – sirmgalvji. Ziemeļblāzmu apmirdzēti – stipri un dzīvespriecīgi atkal tiksies.
Lai jums daudz spēka turpmākām dienām!
