Esam saņēmuši sēru vēsti – 92 gadu vecumā Ikšķilē miris mūsu novadnieks Haralds Ozols. Ir pārtrūcis patriota un dzīvesgudra cilvēka mūža gājums.
Haralda Ozola dzimtas saknes meklējamas Vijciema pagastā, kur viņa tēvs kalpoja par mežsargu. “Dzintaru” mājās pie Gaujas ritēja viņa bērnība, kas nebūt nebija viegla, jo pēc tēva nāves kuplo bērnu pulku audzināja un skoloja māte viena pati.
Apguvis amatu sakaru specialitātē, Haralds pirms kara strādāja Vestienas novadā, kur sadraudzējās ar selekcionāru un fotomākslinieku Pēteri Upīti. Kara gados strādāja galvenokārt Rīgā, kur iekļāvās Pretošanās kustībā, kļuva par vienu no radistiem, kuri raidīja informāciju uz Zviedriju.
Kara beigu posmā Haralds nonāca Vācijā, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Kanādā, kur pievērsās celtniecības specialitātei. Galvenokārt cēla individuālās mājas, līdzekļus ieguldīja bērnu Lienes un Haralda izglītošanā, kuri tagad kopā ar ģimenēm dzīvo Latvijā.
Manus kontaktus ar Haraldu Ozolu palīdzēja nodibināt Vents Armands Krauklis, kurš “Bumeranga” koncertturnejas laikā bija sadraudzējies ar Toronto dzīvojošo tautieti. Haraldam interesēja manas topošās grāmatas “Ceļš uz Bitarīnu” manuskripts, ko man izdevās nosūtīt uz Kanādu ar Latvijā iebraukušās Lienes starpniecību.
Vēl pagāja pāris gadu, kamēr Kanādā tika padarīti aizsāktie darbi, un Haralds atgriezās dzimtenē, kur jau viņu sagaidīja meita Liene ar vīru. Pēc kādas publikācijas avīzē man zvanīja nepazīstama sieviete un lūdza Haralda adresi, jo esot jaunības paziņas.
Tā izrādījās jaunības mīlestība Zenta, kuru likteņus izlēma karš. Tā kā abi bija palikuši vientuļnieki, Haralds drīz pārcēlās pie Zentas uz Ikšķili, kur sāka pārbūvēt un labiekārtot māju.
Neskatoties uz gadu nastu, Haralds arī Latvijā turpināja rosīties, piemēram, palīdzēdams Kanādā palikušajam draugam nokārtot īpašuma mantojumu Daugmalē, saņēma prāvu atlīdzību. Daļu iegūto līdzekļu Haralds izmantoja stipendijām Vijciema skolas audzēkņiem.
Katru vasaru Haralds centās atbraukt uz dzimto Vijciemu, kur rūpējās par dzimtas kapiem. Ar smaidu mēdza sacīt, ka viņam autovadītāja apliecība derīga līdz 2014. gadam. Bija priecīgs par katru jaunu vēsti no dzimtā novada, cītīgi sekoja “Ziemeļlatvijas” publikācijām. Sacīja, ka arī pats lēnītēm rakstot atmiņas par savu dzīves gājumu.
Haralda mirstīgās atliekas kremēs Rīgas krematorijā 21. martā, bet pelnu urna tiks pārvesta uz Vijciema kapiem vasarā.
