Piemiņas dienai nav sakara ar nacismuViens no sabiedrības kultūras rādītājiem ir tās attieksme pret vēsturi un kritušo karavīru piemiņas saglabāšanu.
Piemiņas dienai nav sakara ar nacismu
Viens no sabiedrības kultūras rādītājiem ir…
Pēc neatkarības atjaunošanas mēs Eiropas valstu vidū izpelnījāmies cieņu un atzinību ar to, ka atjaunojām un sakopām kritušo vācu karavīru piemiņas vietas.
Tādas atjaunoja arī Valkā. Lai kādā armijā un ar kādiem mērķiem kritušie bija karojuši, pēc viņu piemiņas saglabāšanas civilizētā pasaule spriež par katras attiecīgās tautas inteliģences līmeni.
Izņēmums nav arī vēlēšanās 16. martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa leģionāru piemiņai. Diemžēl ik gadu šis datums nez kādēļ sakarsē politisko atmosfēru valstī.
Ap šo laiku esam piedzīvojuši gan žoga stiepšanu ap pieminekli, gan dažādu aizliegumu izsludināšanu, gan policijas draudus par provokācijām. Vēl gan tās neesam piedzīvojuši, bet tas nekas, ir iemesls palepoties ar profesionāli veiktiem pasākumiem, lai nekas tāds nenotiktu.
Kreisie un boļševistiski noskaņotie radikāļi trako un kliedz, ka Latvijā nacisms ir dzīvs un to nedrīkst pieļaut. Kā tad bija patiesībā?
1944. gadā leģionāru 15. un 19. divīzijai austrumu frontē pie Veļikajas upes smagās kaujās ar daudziem kritušajiem izdevās uzveikt Sarkanās armijas pārspēku un noturēt stratēģiski svarīgu augstieni, tādēļ šī diena pēc “Daugavas vanagu” iniciatīvas ir izsludināta par kritušo leģionāru piemiņas dienu.
Par piemiņas dienu, kurai nav nekāda sakara ar nacisma slavināšanu. Turklāt liela daļa latviešu krita, ar varu iesaukti leģionā, kuru veidojot, vācieši pārkāpa starptautisko konvenciju. Nemīdīsim piemiņai atnestos ziedus!
