“Kāds man laukos sakars ar “Parex banku”?” sarūgtināts teica kāds uzņēmējs, kura firmas darbību šobrīd nopietni apdraud apturētie valsts pasūtījumi meža ceļu būvē.“Kāds man laukos sakars ar “Parex banku”?” sarūgtināts teica kāds uzņēmējs,…
Valsts budžetā nav liekas naudas. Lai īslaicīgi uz kājām noturētu vienu nozari, nākas kaut ko atņemt citai. Ja nebūs steidzamu naudas injekciju, tad pie zemnieku saimniecību durvīm klauvēs bankrots. Tā nu šoreiz apcirpts meža ceļu būvei plānotais finansējums. Ir apturēti pasūtījumi, ar kuriem tos ieguvušie uzņēmumi rēķinājās, kā ar stabilu ieņēmumu avotu.
Tāda naudas dalīšana atgādina haotisku valdības rīcību vai arī cenšanos apdzēst ugunsgrēku ar benzīna kannu, jo draud ar ceļu būves uzņēmumu dīkstāvi un bezdarbu šajā nozarē. Taču nenoliedzami finansiāls atbalsts ir vajadzīgs arī zemniekiem, jo nacionālā lauksaimniecība ir ikvienas valsts pamats. Tad kur ņemt naudu?
Ļoti bieži uzklausu cilvēku neizpratni, kāpēc Latvijas ekonomikai tik smagā situācijā valdība ir iesaistījusies “Parex bankas” glābšanā. Iespējams, sabiedrībai tiek noklusēts, kādas būtu sekas, ja šī banka neizdzīvotu, proti, kāda nauda tajā tika noguldīta.
Cilvēciski ir saprotams, kāpēc partijas ļoti necenšas ielikt nākamā premjera krēslā savu kandidātu. Situācija Latvijā šobrīd ļoti atgādina klusumu pirms nenovēršamas vētras. Cilvēki spriež, vai novārdzinātā Latvijas valsts maz vairs pieder tās iedzīvotājiem? Kā rokās ir naudas maks, pēc tā stabules jādanco. Diemžēl.
Grūti pateikt, vai kaut ko varētu glābt pat Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas. Ja nu vienīgi jaunie deputāti noskaidrotu, kāpēc valsts ir palikusi bez naudas, un kur tā ir aizplūdusi. Lati neizbirst, kā smiltis caur pirkstiem.
