Kājas pašas zina, kur meklēt pārtikas produktus Ja 80. gadu nogalē un 90. sākumā valcēnieši masveidā devās iepirkt pārtiku Igaunijā, jo Valkā gaļas izstrādājumu gandrīz nebija, tad nu atkal Valgas veikalos un tirgū aizvien biežāk sastopam…
Aiz robežas ir lētāk. Tagad, kad lielākā daļa ļautiņu apgroza rokā katru santīmu, ikviens meklē, kur lētāk, turklāt ne sliktākā kvalitātē un arī sortiments ir citāds. Teiciens, ka zivis meklē, kur dziļāks, bet cilvēks, kur labāk, pilnā mērā atbilst patiesībai.
Var jau apelēt pie iedzīvotāju patriotisma jūtām un aicināt pirkt tikai savā valstī saražoto, bet, ja simts metru aiz robežas pat salīdzinoši dārgajā “Selver” lielveikalā, nemaz nerunājot par “Maksimu”, pārtikas pamatprodukti ir ievērojami lētāki, tad kājas pašas zina, kur meklēt piena un gaļas produktus vai, piemēram, kafiju.
Zemnieki pamazām cenšas sarosīties, taču taustāmu rezultātu ir gaužām maz. Vienīgais produkts, ko pēdējā laikā esmu atradis ir Jērcēnu pagastā ražots piens.
Kamēr citi runā, šīs saimniecības īpašniece ir sakārtojusi visu procesu – no govs pupa līdz veikala plauktam, turklāt tas ir īsts piens ar dabīgo garšu un tādā iesaiņojumā, ka rūpnieciskie piena pārstrādātāji var tikai apskaust. Tiesa, tie, kuri nav raduši dzert dabīgu, tīru pienu, uz to raugās ar skepsi.
Bez jaunas sadzīves tehnikas ikviens no mums var iztikt, taču bez pārtikas – nekādi. Nu jau pat daudzi PVN nodokļa paaugstināšanas aizstāvji saprot, ka tā bija kļūda. Visās apkārtējās valstīs nodokļus pazemina, bet mums otrādi, tādējādi bremzējot naudas apriti, kas būtībā ir ekonomikas asinsrite.
