Ir sajūta, ka valsts pret sevi bijusi jau senTā ir izteikušies daudzi jauni cilvēki, kuri tagad dzīvo un strādā Īrijā, Anglijā un citās valstīs, bet Latvijā nedomā atgriezties.
Ir sajūta, ka valsts pret sevi bijusi jau sen
Tā ir…
Aizbraucēju vidū ir arī mans dēls, kurš telefoniski paziņojis, ka vismaz pagaidām nedomājot par atgriešanos. Svešumā esot darbs un cilvēcīgi apstākļi.
Daži izsakās, ka jauniešu aizbraukšanu veicinājusi attiecīgas audzināšanas trūkums. No savas pieredzes zinu, ka ģimenē bieži tika stāstīts par patriotismu, latviešu brīvības cīņām, bet diemžēl ik dienu redzētā patiesība izrādījās pārliecinošāks arguments.
Kāda mamma man atklāja visu līkni, kas aizvedusi dēlu līdz lēmumam aizbraukt. Bērnība viņam iekritusi 90. gados, kad valstī bija jukas un krīzes situācija. Vienīgo iespēju apģērbties nodrošināja humpalu bodes.
Apmēram 10 vai 11 gadu vecumā dēls televīzijā redzējis pārraides par bēdīgi slavenajiem pazudušajiem trim miljoniem un izbrīnīts vaicājis mātei, kā valdībā, kas pārvalda valsti, var izgaist trīs miljoni un vainīgo nav?
Kad uzzinājis vēl par izsaimniekotajiem G 24 kredītiem, tad pateicis, ka tādu valsti viņam nevajag. “Savukārt pēc skolas beigšanas viņš nevarēja atrast darbu un tad arī aizbrauca. Kādreiz bērna apņēmībā teiktais nu ir piepildījies,” skumji nobeidz mamma.
Viens gadījums, bet, zinot lielo aizbraucēju skaitu, var secināt, ka diezgan tipisks mūsu sabiedrībā. Ir tāda sajūta, ka valsts jau daudzus gadus ir darbojusies pati pret sevi, jo bez jaunatnes nav nākotnes.
Tā var saprast ekonomiskās grūtības, bet ne melus un negodīgumu. Un runas par krīzi te nav vietā.