Iepriekšējā rakstā minēju CCRNr.8 dibināšanas gada galvenos objektus- a/c Valka –Valmiera un tiltu pār Gauju Gaujienā. Par autoceļa būvi pastāstīja Dzintars Kokenbergs, bet par tilta celtniecību izdevās atrast rakstu tā laika…
Gauja un Gaujiena rakstā nav pieminētas, jo „PSRS drošības” apsvērumu dēļ to nedrīkstēja darīt. Tāpat nedrīkstēja tiltu fotografēt tā, lai ir redzami abi tā gali. Rakstā jau tā ir neierasti daudz tehniskas informācijas (konstrukciju garums un smagums), kura tur iekļuvusi pateicoties izdevuma specifikai un autora politiskajai uzticamībai.
Autors F. Fedorenko bija atvaļināts padomju armijas inženier-tehniskā karaspēka virsnieks, 2. pasaules kara dalībnieks un ilgus gadus vadīja tresta LATAUTODRMOST tehnisko daļu. Viņa rakstu esmu stipri saīsinājis. Pilnu tekstu var izlasīt fotogrāfijas formātā albumā : Astotajiem 50. Raksts saucās : Kārļa Jansona un viņa biedru uzvara:
Pavisam maz laika pagājis kopš tās dienas kad uz stāvo, klinšaino upes krastu atnāca celtnieki. CCR NR 8 kolektīvam ar darba vadītāju Kārli Jansonu priekšgalā vajadzēja šeit uzbūvēt tiltu. Darbu vadītājs neatlaidīgi un drosmīgi meklēja ceļus augstražīgai tehnikas izmantošanai, darbietilpīgo procesu mehanizācijai. Šie meklējumi vainagojās panākumiem.
Tilta laiduma konstrukciju montāžu no 20 t smagiem un 22 m gariem dzelzsbetona blokiem pēc projekta bija paredzēts veikt ar spēcīgu portālo celtņu palīdzību. Šajā nolūkā bija jāsagatavo sarežģītas sastatnes, kurām vajadzēja daudz kokmateriālu. – Bet vai nevarētu iztikt bez celtņiem un sastatnēm? Tas taču ne tikai palētinās, bet arī paātrinās celtniecību. Biedrs Jansons apspriedās ar CCR Nr8 vadītājiem un ieteica lietot jaunu metodi – tilta montāžu ar trosu palīdzību.
Tilta montāža tika veikta ar polipastu, trošu un tītuves palīdzību.. Uzvarēja atjautība un drosme, kam pamatā bija precīzi aprēķini. Tā tika saīsināti tilta būves termiņi, ietaupīts daudz līdzekļu. Tagad Oktobra svētku priekšvakarā, galvenie darbietilpīgie darbi objektā ir pabeigti.
Savu ieguldījumu kopējā lietā devuši stiegrotājs-betonētājs Pēteris Osītis , galdnieks Kārlis Zariņš, motorists Jānis Kauliņš, elektrometinātājs Ignats Bitgoms un citi. Izaudzis un nostiprinājies tilta celtnieku kolektīvs, kas uzkrājis bagātīgu pieredzi un pašlaik spēj veikt jaunus , daudz sarežģītākus uzdevumus.
Raksta galvenais varonis Kārlis Jansons, pateicoties savai veiksmīgajai -profesionālai darbībai tiltu būvē un publikācijām presē, piedzīvojis nepatikšanas. Kādā no tām bijusi ievietota viņa fotografija, kuru atpazinis kāds “labvēlis”.“Attiecīgās iestādes” uzzinājušas, ka viņš slēpjas zem cita uzvārda , jo kara laikā dienējis vācu armijā.Sibirijā Kārlis J. gan nav nokļuvis, bet turpmāk būvdarbus oficiāli nav varējis vadīt.
Pēteris Osītis bijis izcils sava darba pratējs. No Smiltenes vēlāk pārcelts darbā uz Rīgu un piedalījies daudzu ievēojamu dzelzsbetona būvju tapšanā- t.sk. Salaspils memoriāla. Galdnieks -valcēnietis Kārlis Zariņš atzīts kā labākais veidņu meistars un palicis nepārspēts savā arodā.
Tagad Kārlis J. un vairums viņa biedru, ceļ varavīkšņu tiltus aizsaulē ,bet viņu būvētais Gaujienā kalpo joprojām.
