Tautā ilūzijas par stabilu nākotni grūst aizvien straujākCilvēks savā valstī labi jūtas, ja viņš ir drošs par savu šodienu un viņam ir cerība, ka tāda būs arī rītdiena. Latvietim vienmēr nozīmīga bijusi balstīšanās uz izglītības alkām,…
Nu pienācis laiks, kad šie vaļi ir sasirguši un visvairāk runu dzirdam tikai par izdzīvošanas iespējām.
Tikai akls un kurls neredz to bezdibeni, kas ir izveidojies starp varu un tautu. Valdošā elite turpina būt augstprātīga un vēlas pieņemt lēmumus ķēniņa Zālamana manierē. Tas nekas, ka dažu dienu un pat stundu laikā dzirdam sacītā polāru maiņu.
Kurš konservatīvais baltais amerikānis vēl pavisam nesen noticētu, ka viņa prezidentam būs tumša ādas krāsa? Kurš latvietis vēl pirms dažiem mēnešiem noticētu, ka satrakots pūlis Vecrīgā lauzīs bruģi, lai ar to birdinātu Saeimas logus, demolētu veikalus un apgāztu mašīnas.
Iekšlietu ministrs tobrīd pēc “saspringtās” darba dienas mājās atguva spēkus un gatavoja spilgtus epitetus bijušā partijas biedra Pabrika raksturošanai.
Varam jau kā tantuki un oņķi cienījamos gados, mājas priekšā sēžot uz soliņa, purpināt un sūkstīties par valdību, līdz roka jābāž ķešā pēc drapēm, lai mazinātu sirdsklauves vai asinsspiedienu.
Bet tas jau cilvēka dabā – izteikt prognozes un pēc tam dižoties, ka tās bijušas pareizas. It kā jau daudzi saprot, ka šīs runas neko nemainīs, jo stratēģisko lēmumu pieņēmējiem ir nesalīdzināmi vairāk informācijas par patieso situāciju.
Cits jautājums, kā viņi šo informāciju izmanto. Personīga labuma gūšanai vai tautas labā. Politiķi vienmēr ir bijuši lielāki vai mazāki ciniķi. Diemžēl tautā ilūzijas par stabilu nākotni grūst aizvien straujāk.
