Virsraksts ņemts no Andreja Upīša īsstāstu krājuma. Šī mazā grāmatiņa mani rosināja rakstīt par šo tematu arī šodien. Der atcerēties visus vecos latviešu klasiķus, kas mums tuvāki un saprotamāki kā ārzemju klasiķi.
Visus Andreja Upīša darbus šajā grāmatā vieno kopēja pamatdoma – sargāt cilvēcību, cīnīties par augstiem morāles principiem, ētisko skaidrību, atmaskot liekulību un divkosību, nekad nezaudēt dvēseles atsaucību.
Šie darbi rakstīti pagājušā gadu simteņa sākumā, tāpēc interesanti salīdzināt, cik tālu cilvēce ar šiem jautājumiem attīstījusies tā sauktajā civilizētajā pasaulē.
Ilgi domāju – rakstīt vai nerakstīt. Apspriežos ar apkārtējiem cilvēkiem un jūtu, ka vajag rakstīt, laikam Dievs liek.
Runājot ar vienu ļoti ticīgu cilvēku par Bībeles rašanos, jautāju, kāpēc viņš tik ļoti tic Bībeles gudrībām. Atbilde – tās ir Dieva noteiktas. Saku, bet Dievs taču Bībeli nerakstīja, to rakstīja senie cilvēki atbilstoši viņu laikam un saprašanai. Pēc šā cilvēka domām, Dievs viņiem lika rakstīt. Varētu viņam piekrist, bet kāpēc lika? Turklāt vēl jāzina, ka pirmās Bībeles ir rokrakstā, nevis mašīnrakstā vai ar kādiem datoriem, kas tagad ievērojami atvieglotu Bībeles tapšanu.
Cik ilgs laiks pagājis, kad notika šī senā Bībeles tapšana? Liekas, cilvēce ļoti tālu attīstījusies, bet šajā virzienā gan nekādu attīstību nejūtam. Nevar vairs vadīties pēc vecajām Bībeles gudrībām. Garīdznieki gan mēģina šos baušļus u. c. Izskaidrot mūsu laika ļaudīm, kā katrs prot un saprot.
Tomēr laicīgie zinātnieki: filozofi, psihologi, politologi neko laikmetam atbilstošu nerada. Ticīgiem vēl ir kaut kas par ko padomāt un piemēroties. Bet kas notiek ar neticīgiem? Nav nekas, ko pieņemt par dzīves pamatnoteikumiem.
Vai tad kultūra ir tikai dziedāšana, dejošana, teātris un citi mākslas veidi? Tā ir kultūra, kas prasa lielus līdzekļus gan no šī pakalpojuma sniedzējiem, gan no šo pakalpojumu ņēmējiem. Tomēr ir kultūras izpausmes veids, kas nemaz līdzekļus neprasa. Tās ir cilvēku savstarpējās attiecības vai, citiem vārdiem sakot, uzvedība, cilvēcīgums. Šīs jūtas cilvēkos laika gaitā pamazām zūd.
Nevēlamās īpašības: mantrausība (ietver sevī tādas īpašības kā izmantot savā labā citus cilvēkus, zagšana, laupīšana, citu cilvēku nogalināšana, melošana), izvirtība, varmācība, atriebība, greizsirdība, skaudība ir kā nezāles, kas mūsu laikā būtu jāizravē.
Tomēr tās vēl zaļo tāpat kā senos laikos. Kur te tas progress? Cilvēkiem, kas cīnās tikai par savu kailo dzīvību, dzīvē noteicošais princips ir – dots pret dotu, kas nekaitē nevienam, kā žurnālists Aldis Dubļāns izteicis savu domu rakstā “Banka, kas nekad nebankrotē”.
Iepriecina šā laika ļaudis, kas sāk par šiem jautājumiem domāt. Te tā rakstot, pēkšņi izlasu – TV programma decembrim – un brīnos, lūk, noslēdzies konkurss “Latvijas lepnums” tieši par to pašu, par ko es domāju. Gods un slava šī pasākuma veidotājiem Evelīnai Kovaļevskai un Ērikam Niedram. Dzejnieks un dziedātājs Valdis Atāls izsakās: “Cilvēcības deficīts, kas pašlaik valda sabiedrībā, ir jāsamazina mums katram.”
Par cilvēkiem, ar kuriem varam lepoties, saņemtas 1218 vēstules. Svarīgas ir arī dzejnieces un dramaturģes, žūrijas komisijas locekles Māras Zālītes atsauksmes par konkursu, par cilvēkiem, kuri apbalvoti. Viņi ir labs piemērs, kā palīdzēt ne tikai sev, bet arī citiem. Viņa secina, ka ideāli nav zuduši, dzīvē joprojām pastāv īstas vērtības, pašaizliedzība, varonība, neticams dzīves spēks.
Evelīnas Kovaļevskas secinājums: “Pašaizliedzīgo cilvēku skaits neiet mazumā. Man kā vienai no šīs ceremonijas vadītājām tas ļauj uz pasauli paskatīties optimistiskāk.”
Priecājos, ka sabiedriskie spēki sāk darboties šajā cilvēcību rosinošā jomā.Apsveicami, ka 23. decembrī radio 1. programmas raidījumā “Kā labāk dzīvot” sāka jau runāt par uzvedības normām sabiedrībā.
Labi, ka sāk jau par šiem kultūras jautājumiem runāt, bet rakstveidā tas būtu daudz ietekmīgāk. Par šiem kultūras izpausmes veidiem varētu uzrakstīt veselu enciklopēdiju – Bībelei līdzīgu.
Kultūras ministrijas uzdevumā it kā izveidota zinošu cilvēku grupa, kas izstrādās kanonu par visiem mākslas veidiem. Šeit pat varētu pievienot par cilvēku savstarpējo attiecību veidiem un problēmām, kā tās labvēlīgi atrisināt. Tā būtu šā laikmeta cienīga Bībele, kas derētu gan ticīgiem, gan neticīgiem cilvēkiem.
Ar visāda veida audzināšanas metodēm, labiem piemēriem no dzīves jāpanāk, lai bērni respektētu pieaugušos cilvēkus, vienalga, vai tie ir vecāki, skolotāji vai jebkurš vecāks cilvēks. Tagad ļoti reti tas notiek, gandrīz pretēji – bērni rupji izturas pret pieaugušajiem. Nekad nav dzirdēts, ka kāds lūgtu piedošanu, atvainotos.
Nelabs paraugs visai sabiedrībai, arī bērniem, ir mūsu izglītoto cilvēku uzvedība – dažādu valstisku jautājumu apspriešanā, sevišķi Saeimā. Kritiski izsakoties, nevar iztikt bez cilvēku aizskarošiem izteicieniem. Kādu iespaidu tas atstāj uz kritizēto cilvēku? Domāju, satriecošu. Pat televīzijā redzēt, pa radio dzirdēt nepatīkami. Ar vārdiem nopelt ir tas pats, kas fiziski iesist. Neticu, ka šajos gadījumos notiek kāda atvainošanās.
Šajā ziņā ir arī paraugcilvēki, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, Artis Pabriks, Anatolijs Gorbunovs, Raimonds Pauls, varbūt arī citi, kuri savu domu pasaka skaidri, neaizskarot citus, nevienu neapvainojot. Te labi noderētu teiciens – jādomā, par ko runāt, nevis, kā bieži cilvēki izsakās, ko domāju, to runāju.Garš iznācis šis raksts, bet tā kā bieži nerakstu, atļaušos vēl izklāstīt savas pārdomas par vienu necilvēcības izpausmi mūsu laikos.
Man neizprotama šausmīgā atriebības kāre, kas mudināja mūsu laikmeta cilvēkus pēc Otrā pasaules kara kārt vāciešus? Tagad atkal tas pats, ko kādam cilvēkam deva Huseina pakāršana? Atkal jau gudro par viņa dēla pakāršanu. Tādā veidā tiesājot cilvēkus, kuri tiešām cilvēcei izdarīja ļaunumu, pazudinot, iznīcinot cilvēkus. Tomēr izdarot ar šiem izdzimteņiem to pašu – tiesātāji nerīkojās labāk, necilvēcīgi visu acu priekšā viņus nogalinot.
Cik ilgs laiks pagājis no tā notikuma, kad Jēzu Kristu sita krustā, arī atriebības dēļ, tomēr šo laiku varas vīri dara to pašu. It kā paraugdemonstrējumu, ka tā vajag darīt. Kādu iespaidu tas atstāj uz cilvēku psihi, šādi mežoņu laiku paņēmieni?!
Labi, ka visi šie notikumi ir pagātnē, bet visiem jācīnās par to, lai turpmāk dzīvē ieviestu labo, noderīgo. Iepriecina, ka mums tepat Valkā ir diži cilvēki, piemēram, Freibergu pāris no J. Cimzes mūzikas skolas, mazais Guntariņš, atceros mazs, sprogains puisītis, izaudzināts par izcilu mūziķi un intervijā skaisti pasaka: “Gribu būt labs cilvēks.”
Palīdzēsim viņam par tādu kļūt! Tiešām pašreiz visos veidos jāpopularizē cilvēku labās īpašības. Jauniešos šī vēlme būt labiem ir, bet vecākai paaudzei jāpiepalīdz par tādiem kļūt.
