Saeimas atlaišana nozīmē atbildības noņemšanu 2007. gada rudenī Latvijā notika lietussargu revolūcija. Toreiz, līdzīgi citiem domubiedriem, devos uz Doma laukumu, lai protestētu ne tik daudz par valsts varas attieksmi pret KNAB šefu, kā…
Pieļauju, ka reti kurš no daudziem simtiem cilvēku, kuri toreiz, salstot slapjdraņķī, skandēja “Atlaist Saeimu”, iedomājās, ka paies tikai nedaudz vairāk nekā gads, un Latvija jau būs iegrūsta tik dziļā bedrē, ka Saeimas atlaišana pat nezin vairs līdzētu.
Tagad, kad atkal otrdien Doma laukumā pulcējās ļaudis, neticu, ka Saeimas deputāti vairs spēj kaut ko izdarīt tautas labā.
Ierindas vēlētājam šis protests jau ir vērsts pret dzīves ekonomiskās puses lejupslīdi. Cilvēki baidās, kas ar viņiem turpmāk notiks. Vai būs darbs? Vai būs ienākumi, lai izglītotu bērnus, paēdinātu ģimeni, samaksātu komunālos maksājumus un mediķu pakalpojumus, ja rodas veselības problēmas? Vai būs nauda, lai nokārtotu kredītsaistības, it īpaši hipotekāros aizņēmumus un lai banka neatņemtu māju vai dzīvokli? Tādu jautājumu ir virkne.
Ir dzirdēts viedoklis, ka šo Saeimu nevajag atlaist, bet jāliek tai strādāt ilgi, maksājot parādu par kļūdaino valsts vadīšanu. Atlaišana nozīmē atbildības noņemšanu. Turklāt mēs jau konkrēti nezinām, kas tad īsti lēma par valsti visus šos gadus, – Saeima, atsevišķi ministri, viņu padomdevēji vai partiju finansētāji?
Sāp sirds, atceroties tautas pacilāto noskaņojumu Atmodas laikā, un salīdzinot ar to, kas Latvijā notiek šobrīd. Arvien biežāk pārņem sajūta, ka drīz mūs pasaulē salīdzinās ar kādu no nabadzības plosītajām Āfrikas valstīm. Kas izglābs Latviju un tās cilvēkus?