Tauta apmulst aizvien vairāk un nezina, kam ticēt.Nākamajā nedēļā Latvijā atkal notiks 1991. gada janvāra barikāžu atceres pasākumi. 1991. gada 13. janvārī Rīgā, Daugavas krastmalā, notika plaša tautas manifestācija, kurā piedalījās…
Tās pašas dienas laikā Rīgā ap svarīgākajām valsts un sabiedriskajām ēkām tika izveidotas barikādes. 1991. gada janvāra barikādes ir uzskatāmas par nacionālās atmodas kulmināciju.
Nu jau izskan domas, ka barikādes jāatjauno un vispirms tās jāceļ ap Saeimu un Ministru kabinetu, lai tur neielaistu vai neizlaistu tos, kuri ievārījuši pašreizējo putru. Liktenim labpaticis, ka gan barikāžu laikā, gan tagad Latvijas valdību vada Godmanis.
Gan toreiz, gan tagad valsts bija novesta līdz kliņķim. Lai tā varētu pastāvēt, bija nepieciešamas sāpīgas reformas un bija jāpieņem nepopulāri lēmumi, saprotot, ka tā dzīvot vairs nedrīkst. Ticību brīvas valsts idejai nevar izputināt, bet uzticību atsevišķiem cilvēkiem gan.
Turklāt mēs paši to pieļāvām ar savu pasivitāti. Tos it kā neaizstājamos prātvēderus medijos redzam itin bieži. Diemžēl valsts politiskā sistēma uzbūvēta tā, ka viņi jūtas drošībā, jo “labs cilvēks” arī var būt profesija. Bet nekas jau nav beidzies – jāsāk kļūdas labot.
Tas darāms ar aktīvu attieksmes paušanu un līdzdalību politiskajos un ekonomiskajos procesos. Kad tautai ir grūti, vienmēr rodas vēlēšanās tam atrast skaidrojumu un meklēt vainīgos. Diemžēl to sekmīgi izmanto arī dažādi pseidopolitiķi, kuru vienīgais mērķis ir krāt popularitātes punktus nākotnei. Protams – viss darbaļaužu vārdā.
